Juris Arnis Skuja

Juris, Jurčiks, Čirkainais, brālis, bračiņš, brālēns, dēls, dēliņš, Skuja…

13.06.1968. Tu atnāc šajā pasaulē, 13.07.2026. Tu aizej. Tagad Tu gaismo visuma skatuvi…

Padomju laikos kā Juris Iļjins, kur dzimtai saknes Latgales vecticībniekos un krievzemē, tad pārmaiņu laikos kļūst par Juri Skuju, no mammas Skujām Liezērē ar vidējo vārdu no vectēva un omes rakstura no Žemaitijas. Ome Zelma bija šerpa. Kad piedzima Jurītis, šī mājās skrūvēja skapi, bet uzzinot ka puika, visas skrūves ar āmuru sadzina. Viņa tagad būtu ļoti progresīva, jo mēdza Jurim iepīt arī kādu bizi viņa garajās čirkās.

Labsirdīgs, izpalīdzīgs un arī spītīgs un ar viņu vienmēr varēja ilgi runāt, jokot un forši izsmieties.

Lielais brālis, kurš ņēma mazo brāli līdzi uz “lielo burziņiem”, kad tam bija 13+ un nav svarīgi vai ņēma tāpēc, ka nebija variantu vai vienkārši kompānijas pēc.

Abi spēlēja čellu, jo abi gājā Mediņos un mājās čīgāja katrs savā krēslā ar asarām, kamēr tēvs pretīm pa vidu ar siksnu rokās. Kaimņiem tās bija šausmas.

Pēc tam kaimiņiem šis tas nomainījās – Jura čells tika nomainīts uz bungām J.

Kad mazajam brālītim bija gandrīz gads, tad Jurītis labu gribēdams baroja viņu ar burkānu cītīgi stūķējot to viņam mutē kur zobi tik tiko lien J. Labā sirds!

Un abi slēpa mazā brāļa salauzto roku no mammas un tēta, vakarā ātri un rāmi klausot aizejot gulēt (to mamma jau tagad stāsta, ka bija izbrīnīta par tā vakara paklausīgajiem dēliem). Rīts gan visu atklāja...

Ak jā, arī gaļu no zupas pusdienās viņš pa kluso pārlika brālīša šķīvī.

Pirmajā vidusskolā viņš bija pie bosikiem, bet tāds vispārēji ieredzēts. Nu jā, trakā jaunība un panku laiks. Meitenes no 49.vidusskolas, draugi no 49., 1., 7., un 50-tām vidusskolām, lielas kopā būšanas, diskotēkas. Tā kā bija tāds modīgs un bik švītiņš, tad mazais brālis bieži pa kluso aizņemas viņa štātes, par ko dabon arī pa ausi no viņa. Skaidrs viens, ka jaunākais daudz ko mācījās, šo to kopēja, špikoja, arī kaut kādas pirmās gaumes pazīmes nāca no vecākā brāļa, vai tā bija mūzika, runa vai apģērbs.

Ziemā pa Rīgu, vasarā ar brāli un omi Zelmu Jūrmalā – Bulduri, Dzintari, Asari, kur brālim uztaisa punu piepes lielumā, kad asistē sīkajam kūleņa izpildē. Lielupē vasara ar otru omi, Veru.

Mediņos laikam nepatika, jo pēc vidusskolas ar citiem labāk daudzīties, nekā čīgāt čellu vai sist bungas. Un tā kādu dienu atskan telefona zvans mājās un skolotāja jautā mammai: “nu kā tad Jurītis jūtās, vai veseļojās, ilgi nav redzēts…”, kamēr mājās visi pārliecināti, ka Jurītis būdams žirgts un vesels apmeklē mūzikas skolu…

16. gados, ar mammas gādību viņš nokļūst Drāmas teātrī tā kā uz skatuves strādnieka vietu, tomēr Grīnbergu Jānis ar vārdiem: “ko ta šito smuko puiku uz skatuvniekiem, es viņu ņemu pie sevis”. Un Juris nokļūst uzreiz pie gaismotājiem. Loģisks pavērsiens, jo redz, bērnībā bija izmēģinājis matu saspraudi (nu to, kas tāda metāla melna un garena) iebāzt kontaktligzdā un jā, kontakts bija…

Drāmas, vēlāk Nacionālais, izmaina viņa pasaules redzes loku, jo apkārt ir cita pasaule, cita atmosfēra un forši aizbildņi un “uzraugi” – Helēna Romānova, Antra Liedskalniņa, Lāsma Kugrēna un citi. Par galvenajiem skolotājiem kļūst Jānis Grīnbergs un Alfrēds Kalniņš. Teātrī Juris iedzīvojās ātri, dinamiski un ātri tika pieņemts pateicoties viņa atvērtībai, raksturam un smaidam. Viņu iemīlēja atri un viņš kļuva par daļu no teātra. Viņš burtiski ienira mākslas un kultūras pasaulē.

Liels pārdzīvojums, kad izrādes “Ar būdu uz baznīcu” laikā, kuru strāda Juris, uz skatuves mirst Helēna Romānova.

Kad Jurim draud iesaukums padomju armijā, direktors Špons un citi domā, kā viņu paglābt no tā. Helēna pat gatava iedarbināt savus augstos sakarus Baltijas Kara apgabalā. Noraizējušies bija visi!

Bet lai mēs virzītos tālāk, noteikti ir vērts pieminēt arī citas Jura aktivitates, moderni sakot – šov biznesa aktivitātes:

Tēvam palīdz kāzās un pilda DJ darbus; ziemassvētkos piestrādā par rūķi vai salaveci; viņa rokās bieži var redzēt filmēšanas kameru dažādos pasākumos. Arī šie darbi viņam padodas labi.

Visā šajā garajā periodā, parādās vairāki maģiski vārdi, par kuriem katrs no jums ir ko dzirdējis, redzējis, piedzīvojis.

Teātris “KABATA”, rokgrupu “SALAMANDRA”, izcilā mākslinieku apvienību “MARANA”.

Kā papildina Rolands Zagorskis: “1996.gada vasarā “stutējām jaunu organismu – teātri “Hamlets” un pirmos gadus dalījām izdošanās priekus...”.

Protams – par vienu no viņa “bēbīšiem” noteikti var saukt arī apvienību un vietu “ARTELIS, gandrīz teātris” ar izcilo Cabare šovu.

Faktiski, visam kam viņš ķērās klāt, visi tie bija viņa “bēbīši” – īpaši, par tiem rūpi nesoši projekti.

Laiks iet un viņš nokļūst citā foršā kompānijā – kompānija NA. Tā nu viņa dzīve ar prātīgiem un foršiem cilvēkiem, skatuvi un gaismām arī paiet.

Koncerti, šovi un citi pasākumi - pateicības no Džo Kokera, Candy Dulpher, citiem pasaulē zināmiem un cienījamiem māksliniekiem.

Šad un tad palīdz jaunākajam brālim viņa ne visai veiksmīgos projektos, bet palīdz. Un jaunākais vienmēr lepns kā tītars, ka Prāta Vētras un citi lielkoncerti/lielpasākumi notiek tikai ar bračiņa firmu. Arī “Jaunā Vilņa” zvaigžņoto privātpasākumu norises nodrošināšana nav bez Jura.

Ak jā, liels tehniskais ieguldījums un virsuzraudzība no viņa Dalai Lamas vizītē ar pārpildītu Arēnu “Rīga” 2013. gadā.

Un vēl, Jura pirkstu un dvašu jūs sastapsiet:

VEF, Ziemeļblāzma un citos kultūras namos, Krievu drāmā, Nacionālaja bibliotēkā. Ja Daugavpilī tomēr tiks uzcelta Oskara Stroka koncertzāle, lielā mērā tā būtu tāda, kādu to redzēja Juris.

Mūzika, visa kalibra “stāri” un gaismu starmeši nesabojā viņa personību un cilvēcību, jo pats vienkāršs, atvērts un smaidīgs, lai kāda līmeņa, izmēra un atbildības projekts būtu. Viņu mīl.

Pa vidu divas precības, no kurām viņš un pirmā sieva savus vecākus nostāda post faktum – mēs precamies. Tāds Juris – arī pārsteigumiem pilns.

Brāļi nekad nedalījās savā starpā ar sirds lietām, tiem bija tāda “čaļu vēsā draudzība”, nekādi sentimenti! Protams, abiem pieaugot, sentiments parādās kopīgos daudzos ģimenes Ziemassvētkos un gadu mijās, vai tas Tomsona ielā, vai Miera ielā pie mammas māsas Ilzes, kad bieži pārmaiņus abi pildīja rūķus dāvinātājus.

Gaišs stāsts, vai ne? Un tā nav pat puse ko stastīt!

Un kas viņam ar gaismošanu nepatika te uz zemes, varbūt pasauca, jo augšā par maz gaismas, par maz organizētāju un konsultantu, sarunu biedru ar plašu redzes loku un viedokli?

Bungo skaļi un gaismo spilgti Juri, lai mēs uz zemes atceramies par Tevi, ka Tu mūs vēro un Tev ir viedoklis un padoms…
https://www.youtube.com/watch?v=H0ioQuMefhw&t=1s