Jānis Aglonietis

priesteris, lektors Rīgas Garīgajā seminārā, grāmatas „Bībeles arheoloģija” (2001) autors

In memoriam

Priesteris Jānis Aglonietis, dominikāņu mūks (tēvs Alberts OP) dzimis 1950. gada 28. augustā Aglonā kā astotais bērns ģimenē. Tā bija svētā Augustīna diena, bet nākamā - svētā Jāņa Kristītāja nāves diena, tāpēc mazajam dēlam vecāki iedevuši vārdu Jānis Augustīns. Viņa tēvs Antons bija Aglonas pagasta Skudrīšu pamatskolas pārzinis, mamma Monika – skolotāja.

No Agloniešu ģimenes par priesteriem kļuva 4 brāļi - Jāzeps, Jānis, Andris un Antons.

1957.gadā J.Aglonietis sāka mācīties Jaunaglonas pamatskolā, kuru pabeidza 1961.g., pēc tam iestājās Aglonas vidusskolā. Kādreizējā vācu valodas skolotāja Veneranda Vasiļuka (dz. Mārtuža) atceras: “Viņš bija ļoti nosvērts, bez īpašām zēnu ēverģēlībām, tanī pašā laikā dzīvespriecīgs, parasti ar smaidu sejā. Jānis ar savu reliģisko pārliecību klasesbiedru vidū neizcēlās, bet tajā pašā laikā nebija tā, ka nolīstu un paslēptos – nē, viņš gāja atklāts un atvērts. Viņa ģimene nekad nenoliedza savu ticību.” 

1968. gada rudenī viņš, paklausot tēva ieteikumam, iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, bet decembrī tika iesaukts Sarkanajā Armijā Murmanskas apgabalā. Tas bija smags periods viņa dzīvē. Uz kādas zemūdenes notika avārija. Vairāki karavīri tika smagi apstaroti, tostarp arī Jānis. Ārsti viņam konstatēja smagu asinsrites sistēmas slimību un bija pārliecināti, ka jauneklis neizdzīvos. Jānis apzinājās savu stāvokli un gatavojās nāvei. Samierinājies ar neizbēgamo, viņš lūkojās uz Aglonas Dievmātes bildīti, ko viņam bija iedevusi māte, un pēkšņi atskārta, ka nedrīkst mirt - viņam jākļūst par priesteri! Un nākamajā dienā ārstu konsīlijs ar pārsteigumu konstatēja - pazudis limfmezglu satūkums, bet pēc mēneša Jānis tika izrakstīts no hospitāļa.

1970.gadā Jānis Aglonietis atgriezās Latvijā un turpināja studijas Rīgas Garīgajā seminārā, apguva vairākas valodas, tostarp vācu, poļu, latīņu. Jau tad no viņa staroja izcilais un reizē arī neuzsvērtais, apbrīnojamais miers un labvēlība.

1975.gada 25.maijā bīskaps Valerijans Zondaks iesvētīja J.Aglonieti par priesteri. Par dominikāņu mūku viņš kļuva slepeni (1990.gada 9.maijā), jo 70.gados priesteris (vēl jo vairāk- mūks!) tika uzskatīts par tautas ienaidnieku.

No 1975.gada jūlija līdz septembrim komandēts apkalpot Rundānu un Brodaižu draudzes.

No 1975.gada septembra līdz 1976.g. jūlijam kalpoja par vikāru Daugavpils Svētā Pētera draudzē.

No 1976. gada jūlija līdz 1982.gada jūnijam bija vikārs Rīgas Sāpju Dievmātes draudzē

No 1982.gada jūnija līdz 1983.gada aprīlim bija prāvests Jūrmalas katoļu draudzēs (Ķemeros, Slokā, Majoros).

No turienes 4. aprīlī tika pārcelts uz Valmieru, apkalpoja arī Smiltenes un Rūjienas draudzes.

1989. gada 26. janvārī nominēts uz Jūrmalas draudzēm.

1995.g. 30. aprīlī nozīmēts par prefektu un kapelānu Rīgas Katoļu ģimnāzijā, kā arī par cietumnieku un slimnieku kapelānu Rīgā.

No 1996.gada 14. maijā viņam uzticēja Rīgas Svētā Jāzepa draudzi; 24.jūnijā viņu atbrīvoja no Rīgas Katoļu ģimnāzijas kapelāna pienākumiem un uzdeva apkalpot vēl arī Bolderājas draudzi.

No 1998.gada līdz pat savai nāvei J.Aglonietis bija Betānijas dominikāņu māsu Svētā Jāzepa klostera kapelāns. uz Salaspils draudzi.

2005.gada 3. jūlijā viņam uzticēja pildīt prāvesta pienākumus Rīgas Svētā Franciska draudzē. Var tikai apbrīnot viņa atbildības sajūtu un pašaizliedzību. Viņš nekad nevienam nav atteicis palīdzību. Priesteri Jāni Aglonieti cilvēki mīlēja, bet viņš nekļuva lepns par to.

2005. gadā J.Aglonieti norīkoja arī par saimniecības vadītāju Rīgas Garīgajā seminārā, kur J.Aglonietis jau strādāja kopš 1976.g. - pasniedza Svēto vēsturi, Katehismu un Bībeles arheoloģiju. J.Aglonietis ir sarakstījis grāmatu, vērtīgu mācību līdzekli Garīgā semināra audzēkņiem „Bībeles arheoloģija” (2001), iesācis grāmatu „Svētā vēsture”. Šī grāmata noderēs arī katram, kuru interesē uzzināt ko vairāk par Svēto Zemi, tās cilvēkiem, viņu sadzīvi, paražām Kristus dzīves laikā. Savai grāmatai par pamatu autors ņēmis Varšavas Metropolijas Garīgā semināra profesora priestera Aleksandra Lipinska 1911. gadā izdoto “Bībele arheoloģiju” un apkopojis arī savus 25 darba gadu laikā savāktos materiālus. Grāmatas priekšvārdā J. Aglonietis raksta: Vienīgā grāmata, kura mums atklāj visu cilvēces atpestīšanas vēsturi, ir Svētie Raksti, bet, lai tos varētu labāk saprast, ir ļoti derīgi zināt par to laiku dzīves veidu un apstākļiem, cilvēku uzskatiem un ieradumiem. Šim mērķim kalpo “Bībeles Arheoloģija”.

2006.gada 11.februārī J.Aglonietim atklāja jaunu senās slimības uzliesmojumu. Jau pirms tam priesterim Jānim regulāri un briesmīgi asiņoja deguns un stipri sāpēja galva. Bija atlikuši četri fizisku moku mēneši, taču, kamēr vien varēja, viņš vadīja dievkalpojumus un sēdēja biktskrēslā. Tēvs Jānis piedalījās misēs arī tad, kad vairs nevarēja pieliekties, lai dalītu svēto Vakarēdienu,- to viņa vietā darīja citi.

2006. gada 12. jūnija rītā priesteris J.Aglonietis aizgāja mūžībā.

Priesteri Jāni Aglonieti cilvēki atceras. Bīskaps Antons Justs saka: „Viņš bija darbīgs priesteris, čaklums bija viņa brālis, rūpes – biežs ciemiņš. Kā īsts mūks viņš bija laipns un pretimnākošs. Viņš nešķiroja cilvēkus. (...)Viņam apkārt valdīja kārtība. Mīlēt Dievu viņam nozīmēja atjaunot draudzes garīgo labklājību. Viņam vienmēr bija uzmundrinoši vārdi citiem. Tēvs Jānis bija priesteris, kas nebaidījās lauzt jaunus ceļus un iet pa takām, kuras nebija iemītas(...) Viņa daudzie amati 31 gadus ilgās priestera darbības laikā liecina par gatavību kalpot, nevis izvēlēties, nest atbildību, nevis uzvelt to citiem, ciest, bet nesūdzēties, tikt pazemotam, bet neklanīties, tikt ievainotam, bet neskaitīt brūces.”

Atbilstoši SIA Lursoft, preses un interneta resursu datiem, Jānis Aglonietis bija saistīts ar šādām organizācijām:

• ""SPREDIĶOTĀJU ORDEŅA RĪGAS SVĒTĀS SJĒNAS KATRĪNAS KLOSTERIS""

Viņš nomira 55 gadu vecumā, 2006. gadā.

Vairāk informācijas par personu, kuras vārds ir Jānis Aglonietis varat meklēt vietnē news.lv. Tiks parādītas visas atbilstošās publikācijas pēc vārda sakritības (tās var būt dažādas personas).

Avoti: Preses un interneta publikācijas, Sēru vēstis, lursoft.lv