Jānis Kārkliņš

Dzimis Jērcēnu pagastā Rēpeņos lauksaimnieka ģimenē. 

Beidzis Liepiņa tirdzniecības skolu Valmierā(1908),pārnācis uz Rīgu,kur pievērsies žurnālistikai.

Bijis kara korespondents (1914.).

1915.-16. gadā strādā Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā Rīgā, pēc tam dienējis latviešu strēlnieku pulkos.  1918.-19. gadā bijis skolotājs,vēlāk strādājis laikrakstā  "Jaunākās Ziņas" (1919.-37.,atbidīgais redaktors 1921.-28.).

Bijis žurnāla "Atpūta" (1924.-37.) atbildīgais redaktors.1924.-28. gadam vadījis šī izdevuma mākslas un kritikas nodaļu. 

Pirmā publikācija-dzejolis "Pār melnām dzelmēm" laikraksta "Rīgas Apskats" feļetona pielikumā 1908.

Dzejoļu krājumos "Lāpa" (1911.),"Darba balsis" (1913.) dominē pilsētas motīvi,deklaratīvi revolucionāra dzeja,lakoniska mākslinieciskā izteiksme.

Krājumā "Kad lielgabali runā" (1917.) pasaules kara tematika,krājumā "Mēnešnaktis" (1922.) romantiskas noskaņas.

Attieksme pret reliģiju atspoguļota grāmatās "Aplis pār krustu" ,"Kristus leģendas" (abas 1938.).

Ceļojumu iespaidu grāmata "Trejdeviņās valstīs" (1-2,1937.),"Leģendārā un modernā Palestīna"(1937.).Versija par teiksmu zemi- "Atlantīda"(1939.). 

1944.gadā emigrējis uz Zviedriju. Tur strādājis Latviešu palīdzības komitejā un bijis "Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas" redaktors (1968.-73.).

Izdevis atmiņu grāmatas "Latvijas preses karalis" (1962.).Romānu "Latviešu Pūcesspieģelis" (1-3,1964-69). Romāna dramatizējums izrādīts Valmieras teātrī (1993.).

Miris Zviedrijā.

Avots: Valmieras bibliotēka