Elmārs Mālkalns

Elmārs Mālkalns dzimis 1903.gada 7.februārī Valkas apriņķa Annas pagasta „Polsās” Elmāram Mālkalnam ar ģimeni bija sava saimniecība, viņi turēja 10 govis, bija zirgi u.c. mājlopi.

1941.gadā Elmārs un Gaida izveido ģimeni.

Pirms padomju okupācijas Elmārs piedalījās Annas pagasta aizsargu organizācijā un 1941.gadā pieredzējis arī Litenes slaktiņu, kurā okupācijas vara - PSRS karavīri apšāva neapbruņotus Latvijas armijas virsniekus.

Kā zemnieku un sakarā ar vecumu, Elmāru okupācijas armijās neiesauc. 

1943.gadā ģimenē piedzimst pirmais dēls Dainis, 1944.gada 3.martā dēls Vitauts Mālkalns.

1944.gada decembrī, pēc atkārtotas padomju okupācijas, viņu kā „dzimtenes nodevēju” apcietināja un 1945.gada jūnijā notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 20 gadiem, tiesību atņemšanu uz 5 gadiem ar mantas konfiskāciju.

Sodu izcieta Irkutskas apgabalā, Taišetā, Oreznoilag.

1949.gadā naktī uz 25.martu Annas pagasta „Polsās” ieradās trīs bruņoti krievu zaldāti un lika ģimenei sakravāties un doties līdzi.

Tā aizsākās arī Gaidas Mālkalnes un viņas dēlu Daiņa un Vitauta grūtais ceļš uz Sibīriju Tomskas apgabalu Baravaja sādžu.

Dēls Dainis 1950.gadā mirst Sibīrijā. Ģimenei tur pavadītie gadi bija ļoti smagi. Gaida Mālkalne strādāja mežā, kā jau gandrīz visas izsūtītās sievietes, vēlāk arī lopkopībā. Arī dēlam Vitautam jau no 7 gadu vecuma bija jāstrādā pie siena savākšanas. Viņš zirga mugurā jāšus vilka gubas uz fermu. Sākumā ēda to, ko varēja savākt pa pļavām, mežiem, t.i., nātres, balandas un meža ķiplokus, pēc tam arī ciedru čiekurus, riekstus. Ar cilpām, slazdiem (pagatavotiem no zirgu astriem) ķēra zivis, zaķus, putnus. Nodevas arī bija jānodod – deva zaķus, irbītes u.c. pretim saņemot miltus, cukuru. Vitauts Mālkalns teica, ka esot kāvies ar krievu puikām, jo viņš tos neieredzēja. Atmiņā iespiedušās 5 gadu vecumā piedzīvotās šausmas, kuras izraisīja tie trīs krievu zaldāti, kuri aizveda ģimeni.

1956.gadā tika saņemta ziņa par atbrīvošanu. Dēls Vitauts Mālkalns Latvijā atgriezās ātrāk kopā ar krustmāti (mammas māsu) Vilmu Vimbu, bet Gaida Mālkalne palika gaidīt tēvu, lai varētu kopā atgriezties mājās.

 Baltijas kara apgabala kara tribunāls grozīja spriedumu 1956.gada 31.janvārī, nosakot sodu Elmāram  Mālkalnam ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem, nekavējoties atbrīvojot no soda izciešanas vietas.

Atgriežoties Latvijā, viņu mājās jau dzīvoja citi un tādēļ viņi sāka dzīvot pie vecvecākiem Annas pagasta „Jaunbundzēnos”. Elmārs Mālkalns strādāja lauku brigādē, bet Gaida Mālkalne – slauca govis pie mājas fermā un bija labākā mazo fermu lopkopēja. Viņa darbu darīja pēc labākās sirdsapziņas.

Vitauts Mālkalns sāka iet Annas skolā un pabeidza 8 klases. Tā kā viņam ļoti interesēja tehniskas lietas, viņš, kopā ar kinomehāniķi, izbraukumos pa apkārtējiem pagastiem un arī Annas pagastā, rādīja kino. Vēlāk 1 gadu mācījās Rūjienas tehnikumā un Lauksaimniecības tehnikumā Rīgā par tehniķi – elektriķi. Kādu brīdi strādāja Annas pagasta „Umaras” kolhozā par elektriķi.

1970.gadā apprecējās Cēsīs un tur arī strādāja. Kad Latvijā sākās pārmaiņu laiks, 1991.gadā kopā ar ģimeni atgriezās dzimtajās mājās „Polsās”. Tā kā saimniecība bija izpostīta un no ēkām gandrīz nekas nebija palicis, tad no kārtīgas saimniekošanas nekas neiznāca un Vitauts Mālkalns sāka strādāt Alūksnē savā profesijā – par elektriķi.

Vitauts Mālkalns, sākot dzīvot „Polsās” uz pirts augšas atrada Latvijas karogu, kurš darināts no vilnas un uz kura kāta ir iespiests mājas numurs, kurus tolaik piešķīra katrai mājai. Viņu ģimene to izmantoja jau 1980.-to gadu beigās, bet Atmodas laikā ģimenes, valsts u.c. nozīmīgos svētkos vienmēr plīvo mastā mājas pagalmā. Tā bija liela uzdrīkstēšanās karogu paturēt mājās un neiznīcināt, ko daudziem arī nācās izdarīt, ja negribēja tikt apcietināts par „dzimtenes nodevību”.

Elmārs Mālkalns mira 1992.gada 9.februārī, bet Gaida Mālkalne – 1997.gada 27.maijā. Viņi un visa viņu dzimta ir un ir bijuši savas dzimtās zemes īstenie patrioti.

Tēvs Elmārs Mālkalns tā arī nekad neaizmirsa tos pārdzīvojumus, kuri bija jāpiedzīvo Litenes traģiskajos notikumos, kad viņš brīnumainā kārtā izglābās no nāves, Sibīrijas atšķirtības gadus un ar visu sirdi un dvēseli bija par brīvu Latviju, ko mūža nogalē uz īsu brīdi arī piedzīvoja.

Attēlos: 1. Elmārs Mālkalns Latvijas armijas karavīra formā – 40. gadu sākumā 2. Gaida un Elmārs Mālkalni zelta kāzās 1991.gada 22.jūnijā. Aiz viņiem stāv dēls Vitauts Mālkalns un mazmeita Zita Mālkalne

Avots: gramata21.lv

Liene Bojāre, Annas pamatskolas 9.klases skolniece. Konsultante: Ina Balaņuka, Annas pagasta bibliotēkas vadītāja.