ua

Edmunds Goldšteins

Добавить новую картинку!
Дата народження:
19.09.1927
Дата смерті:
06.10.2008
Категорії:
Композитор
Громадянство:
 латиш, литовець, поляк
Кладовище:
Cimetière de la Forêt (Riga)

Edmunds Goldšteins dzimis 1927. gada 19. septembrī Liepājā, kur kopš 10 gadu vecuma apguvis arī klavierspēli, vēl pirmskara gados mācoties Liepājas Tautas konservatorijā.

Izglītība: 

Latvijas Valsts konservatorijā studējis klavierspēli pie Paula Šuberta (1940-1944) un Arvīda Dauguļa (1944-1946), papildinājies pie Valērija Zosta, kompozīciju mācījies pie Jāzepa Vītola (1943-1944) un Ādolfa Skultes (1948-1953)

Darbības pamatlīnijas: 

  • pianists Valsts Leļļu teātrī (1945-1947)
  • pianists Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī (1955-1970 ar pārtraukumiem)
  • darbojies dažādos estrādes un džeza mūzikas ansambļos (1945-1980)
  • bijis pianists koncertmeistars Latvijas Mūzikas akadēmijā (1950-1957 un 1987-2001)
  • spēlējis Goldšteina/Bulava/Ābola trio (1987-1993)
  • dažādos kameransambļos atskaņojis un ieskaņojis latviešu un cittautu komponistu mūziku
  • vācis un ieskaņojumos apkopojis latviešu tautas mūziku
  • iniciējis skaņuplašu sērijas Latviešu folklora izveidi
  • bijis mūzikas redaktors, kā arī mūzikas un literatūras ieskaņojumu iniciators skaņu ierakstu firmā Melodija
  • aktīvi nodarbojies ar mūzikas publicistiku (raksti laikrakstā Literatūra un Māksla u. c.)
  • visu mūžu bijis kaislīgs fotogrāfs

Daiļrades pamatlīnijas: 

  • 3 simfonijas
  • 4 instrumentālie koncerti (vijolei, čellam, mežragam, klavierēm)
  • latviešu tautasdziesmu apdares korim un instrumentiem
  • instrumentālā kamermūzika
  • savulaik populāras t. s. estrādes dziesmas.

Tapšana

Edmunda Goldšteina vecāki bija strādnieki - tēvs galdnieks, māte gadījuma darbu strādniece, arī apkopēja Liepājas Sarkanā Krusta kaulu tuberkulozes sanatorijā. Komponista senči bija poļi un lietuvieši. Pirmā valoda mazajam Edmundam bija poļu, tikai pēc tam latviešu. Nav noslēpums, ka Goldšteinam mēdz pierakstīt ebreju asinis. Šis pieņēmums gandrīz kļuva liktenīgs Otrā pasaules kara gados, kad pārmēru apzinīga latvju pilsone norādījusi uz jaunekli kādam vācu virsniekam un bildusi, ka tas nu gan jāņem ciet, ko staigā brīvā vaļā bez dzeltenās zvaigznes. Virsnieks esot bijis saprātīgs un pratis noskaidrot, kas ir kas. Tiesa, pēc kādas citas pilsones ierosinājuma arī ģimnāzija, kurā mācījās Goldšteins, lūdza noskaidrot, kāda tautība ir šim audzēknim, tādēļ bija jāsagādā kristāmzīme no Liepājas katoļu baznīcas, taču tas ir cits stāsts.

Pagaidām atgriezīsimies 20.-30. gadu mijā Liepājā. Edmunda Goldšteina māte dziedāja koros. Triju gadu vecumā nākamais komponists tika aizvests uz Liepājas Jauno teātri - rādīja Šūberta Trejmeitiņas. Kad tēva paškonstruētais radioaparāts reiz mājās atskaņoja Trejmeitiņu meldijas, puika paziņoja, ka tas taču Šūberts. Tā tika atklāta muzikālā dzirde. "Mūzika! Dvēseles hipnoze, elle, debesis, astoņkājis, kas, savu upuri sagrābis, neatlaiž līdz neizbēgamam galam. Sākas tur, kur beidzas vārdi. Ceļš mūžībā, garīgums, banalitāte, skaistums, riebeklība - visu emociju spektrs. Nav iespējams aprakstīt vārdiem, kas ir mūzika." Memuāros zīmētas arī saistošas bildes par pirmskara Liepāju, abām tramvaja līnijām, toreiz vēl neapbūvētiem klajumiem, neapsildāmiem auto, no cirka izbēgušo panteru, Grāmatu Drauga stendu (Edmunds jau četru gadu vecumā mācēja lasīt), privāto šaursliežu dzelzceļa līniju, kuru apkalpojošie vagoni (ar zivju vārdiem nosaukumā) trijās stundās noripoja līdz Aizputei, kur dzīvoja komponista krustmāte.

Desmit gadu vecumā tikko pirmās notis izburtot iemācījies puika plūca aplausus skolas sarīkojumā, kur četrrocīgi kopā ar skolasbiedreni spēlēja skaņdarbu Mazais pastnieks. Atzinības inde bija nobaudīta. Klavierskolotāja Meirānes kundze (Drēzdenes konservatorijas absolvente, dārgākā Liepājas mūzikas pedagoģe), kas galdnieka dēlēnu mācīja par velti, tā teikt, reklāmas nolūkos, veda Edmundu uz koncertiem. "Prātā palikušas Leonīda Vīgnera lielās ausis", Goldšteins saka par savu vēlāko draugu, tikpat asas mēles īpašnieku. Šajā laikā Edmunds tiek pie sava pirmā fotoaparāta Zeiss Icon Baby Box, to uzdāvināja klavierskolotājas Marijas Meirānes draudzene. "Mans tēvs bija galdnieks, viņš uzskatīja, ka ikviens amats jāiemācās, tāpēc aizsūtīja mani uz fotolaboratoriju, kur pirmais darbs bija pienest no sētsvidus pumpja ūdeni. Tomēr tika dota arī iespēja praktizēties bilžu kopēšanā, savukārt svētdienās man, puišelim, ļāva paņemt uz māju fotoaparātu Agfa, kas maksāja ap diviem simtiem latu - tādi laiki bija. Man vēl ir saglabājušās bildes no tā laika. Un tā visu mūžu es kaut ko fotografēju."

Piebildīsim, ka Edmunda Goldšteina fotoarhīvs ir vērā ņemama sava laika liecība. Patlaban fotokolekcijas lielākā daļa glabājas Mūzikas muzejā.

1940. gadā, sākoties Liepājas okupācijai un proletariāta nemieriem, Edmunda Goldšteina ģimene uzklausīja Liepājas Tautas konservatorijas skolotājas Zentas Irbītes padomu un ļāva vēl trīspadsmit gadu vecumu nesasniegušajam pusaudzim stāties Valsts konservatorijā.

"Iestājos konservatorijā un nonācu pie Paula Šuberta - tas bija varens vīrs pēc auguma un domāšanas, lika ievērot akadēmisku precizitāti visā. Toreiz konservatorijā iestājās vēl arī mana vienaudze Lida Rubene, Arvīds Jansons (viņš bija krietni vecāks - 27 gadi) un Ernests Bertovskis (16 gadi). Kā jau Liepājas puika nebaidījos ne vella. Nospēlēju iestājeksāmena programmu. Vītols man saka - dzirdēju, tu komponējot ar'. Jā, atbildu un nospēlēju 16 taktis. Pēc dažiem gadiem atklāju, ka tā bija Šopēna noktirne, ko uzdevu par savējo. Vītols ļoti labi saprata, kas par lietu, nosmējās tik. Mani uzņēma, un priekš tādiem zīdaiņiem kā mēs nodibināja bērnu skolu. 1943. gadā es sāku mācīties pie Jāzepa Vītola kompozīcijas teorijas nodaļā. Biju jaunākais tajā grupā, un puikām jau tādas personības kā Vītols palaikam neatstāj vajadzīgo iespaidu. Pie Vītola man bija laba pārmācības stunda 1941. gadā. Biju noskatījies no smalkiem pianistiem, kāda ģimnastika jāveido pie klavierēm, kā jāmētā rokas un mati pa gaisu, lai panāktu vēlamo muzikālo efektu. Pienāk audzēkņu vakars, un es lieku vaļā tāpat. Par šādu uzvedību uz skatuves mani nepalaida uz atklāto audzēkņu vakaru. Pie harmonijas darbiem, ko rakstījām pie Vītola asistenta Ādolfa Skultes, latviešu mūzikas patriarhs mēdza rakstīt kādas piezīmes, piemēram, "dūša ir, prakses nav", kad bija noslinkots. Vītolam ļoti nepatika džezs, pareizāk sakot, tas, ko viņš sauca par džezu (viņš neatšķīra džezu no šlāgera - akadēmiski izglītotam mūziķim tas viss, viņaprāt, bija kaitīgs). Man atkal ļoti patika tā sadzīves mūzika. Kad konservatorijā bija Ziemassvētku balles pie klātiem galdiem, es spēlēju deju mūziku līdz agram rītam, man ļoti patika spēlēt. Vītols prasījis, kas tur tik cītīgi spēlē, un viņam atbildēja - jūsu audzēknis, profesor. Vītols nokremšļojies un neko nav vairāk teicis."

Izglītības ceļš Edmundam Goldšteinam bija daudzveidīgs. No ieskaņojumiem tika iepazīts džezs - Goldšteina ideāli bija Tedijs Vilsons, Kaunts Beizijs, Djūks Elingtons. "Tie bija mani dievi. Mācēju atdarināt viņu spēles paņēmienus." Kad beidzās karš, izrādījās, ka neiegūta palikusi vispārējā izglītība. Tā nu līdztekus aizraujošiem vakariem krogos un deju vietās Goldšteins mācījās vispārizglītojošās skolās (tajā skaitā 1. vidusskolā, kur viens no cīņu biedriem bija kontrabasists un komponists Artūrs Grīnups - viens no vēlākajiem Edmunda Goldšteina draugiem), kā arī Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā (kur, leģendārā pasniedzēja Jāņa Līcīša mudināts, atrada domubiedru Valtera Kaminska personā).

Edmunda Goldšteina otrreizējās augstskolas gaitas noritēja no 1948. līdz 1953. gadam - topošais komponists studēja pie Ādolfa Skultes. "Skulte stingri turējās pie Vītola nospraustā ceļa. Latviskums, veiksmīgi izstrādāta forma - profesionalitāte, intelekts, ar ko ne vienmēr varēja lepoties partijas atbalstītākie skaņraži. Un vēl viena cienījama īpašība - Skulte (tāpat kā Vītols) bija lielisks pedagogs, kas prata savos audzēkņos attīstīt individualitāti, neveidojot tos pēc sava ģīmja un līdzības." Folkloru konservatorijā mācīja Jēkabs Graubiņš. "Man viņš atstāja spilgtu iespaidu. Graubiņš atklāja, kādas bagātības ir tautas mūzikā. Tur nav tikai tā akadēmiskā pirmā, ceturtā, piektā pakāpe. Nav arī obligāti jāspēlē tautasdziesma, lai būtu tautisks. No Graubiņa es paņēmu novēlējumu nekad neaizmirst savas tautas mūziku. Tas arī dzirdams manos skaņdarbos - nevis citāti, bet tautasdziesmu valoda. Tautasdziesma ilgi tika turēta tādā atmodas laika harmonijā, konservatīvi apvākota, skaitījās neaiztiekams svētums. Manu apziņu ievērojami sekmēja arī sastapšanās ar Musorgska mūziku. Tā iedeva man apjausmu, kas ir īstā māksla."

Par savu otro augstskolu Edmunds Goldšteins uzskata komponistu seminārus Ivanovā (Krievijas PSR), uz kuriem brauca četrpadsmit gadus pēc kārtas. "Ivanovas jaunrades namā man pirmoreiz bija saskare ar citas raudzes pasniedzējiem. Izcils skolotājs bija Jurijs Fortunatovs. Viņam ilgus gadus neļāva braukt uz Latviju - Fortunatovs reiz bija atbraucis un konstatējis, ka te ir diezgan atpalikusi instrumentācijas mācība, kas bija Jāņa Ivanova rokās. Skaidrs, ka pēc Fortunatova komentāriem šajā sakarā viņam bija liegta turpmākā kontaktēšanās ar Latvijas komponistiem. Jurija Fortunatova vadībā Ivanovā mēs iepazinām daudz tādas mūzikas, kas nebija pieejama Latvijā. Viņš bija nepārspējams pedagogs, jo prata izsvērt savas domas attieksmē pret kolēģa mākslu, nevis tikai caur savu viedokli vien, bet raugoties it kā no otra cilvēka viedokļa."

Mūzika

Edmunda Goldšteina Pirmā simfonija radās pēc Simfoniskās poēmas, Klavierkoncerta un Čella koncerta komponēšanas. "Man likās, ka uzreiz nevar drukāt vaļā simfoniju, ir jābūt kādai garīgajai bagāžai. Pirmā simfonija rakstīta, izmantojot vienu tēmu, tāds viengabalains darbs. Uz Pirmo simfoniju man jau bija drusku rokā Ivanovas skola. Darbs bija tehniski grūts, Leonīds Vīgners ņēmās iestudēt un veica ieskaņojumu. Orķestra mūziķi jutās drusku neierasti pie šādas mūzikas, mēdza visādi āzēt savus kolēģus, tomēr, kad vajadzēja spēlēt viņu mūziku, spēlēja no visas sirds."

Par Otro simfoniju, kuras trauslais maigums un pusvārdu pamatnoskaņa ir īstena skaistuma valstība, stāsts ir personisks.

"Manu 22 gadus veco meitu uz ceļa notrieca piedzēries milicis ar motociklu. Tas man tā iedūrās sirdī un galvā, gribējās mēģināt rezumējumu viņas īsajai dzīvei uzrakstīt. Iecerēju Otro simfoniju: pamattēma - dzīvība un nāve, viens caurviju tematiskais grauds, kas iziet cauri visai simfonijai. Orķestris spēlēja aizrautīgi, jo [Leons] Reiters nerādīja iekritienus, kaut arī zināja tos, viņš muzicēja, līdz ar to orķestris spēlēja ļoti uzmanīgi un vienlaikus intensīvi - tā bija Reitera muzicēšanas priekšrocība. Tas bija pēdējais darbs, ko Reiters diriģēja. Simfonijas ieskaņojumu viņš noslēdza kā rekviēmu, dziļi reliģiozi." Arī šī simfonija koncertā nekad nav atskaņota. "No manām trijām simfonijām publiski skanējusi tikai Trešā - neveiksmīgākā."

Simfonijas iegūla plauktā. Taču bija kāds opuss, kas kļuva visai populārs - Mērdzenes danči. "Pirmais diriģēja Reiters, viņam ļāva atskaņot tikai studijā. Tas bija spilgts ieraksts. Te jāatzīmē, ka tolaik mums bija divi diriģenti, kas krāja notis (un ne tikai notis), lai citiem netiek: Vīgners un [Valdis] Vikmanis. Tā nu Vikmanis reiz saka man, iedod to ierakstu, es paklausīšos. Un viņš klausās līdz šai dienai. Žēl, jo pēc tam Mērdzenes dančus ieskaņoja Centis Kriķis - visu cieņu, tomēr ar roku vicināšanu vien nepietiek."

Mērdzene atrodas Latgalē netālu no Ludzas un Kārsavas. "Tās dejas man domātas kā baletskats - gadatirgus Mērdzenē. Pirmajā daļā visi dodas uz tirgu, kā agrāk - kājām gāja, ar zirgiem un govīm, aitas vezumā. Meitas un puiši izmantoja šo izpriecu, lai alu un desiņas dabūtu. Tālāk nāk gadatirgus ainas. Klibais dancis - kāds muzikants demonstrē cirkveidīgu priekšnesumu. Trešā daļa ir plašs adadžo, baletdejotāju pāris kā Gulbju ezerā - gul, gul un miegs neiet." Mērdzenes danču iedvesmas avots neapšaubāmi ir tautas mūzika.

Pirms dažiem gadiem uz Gitas Lanceres jautājumu, vai Edmunds Goldšteins vēl komponē, komponists atbildēja, ka nekomponējot vis. Kam tad tā mūzika esot vajadzīga. Nu varam teikt - labi, ka ir apaļākas jubilejas: Andris Vecumnieks nolēmis iestudēt Edmunda Goldšteina pēdējo opusu - Vijoļkoncertu, kas rakstīts 1997. gadā. "Vijoļkoncerta tēma radās negaidīti. Saņēmu ziņu par sava jaunības drauga Arvīda Jansona nāvi. Jau būdams pasaulslavens diriģents, viņš visiem Latvijas komponistiem apsolīja spēlēt viņu darbus un nevienam nespēlēja. Pēc kādas tikšanās Latvijas Komponistu savienībā Jansons teica, ka Edmunda darbus gan viņš spēlēšot. Taču nepaspēja - nomira. Kad uzzināju par Jansona aiziešanu, manī ieskanējās tēma, ar ko sākas Vijoļkoncerts. Kā daždien mēdz būt tādi iedvesmas brīži. Es pierakstīju to tēmu un atstāju vairākus gadus. Pēc tam, tā kā Jansons bija vijolnieks, sadomāju uzrakstīt viņam veltījumu - Vijoļkoncertu. [Jānis] Bulavs teica, ka es esot uzrakstījis pats sev rekviēmu."

Līdzās akadēmiskajai jomai Edmunds Goldšteins devis lielisku ieguldījumu t. s. estrādes mūzikā. Komponista 70. dzimšanas dienai veltītajam radioraidījumam Arvīds Bomiks deva nosaukumu Deviņvīru spēks - dziesma ar šādu nosaukumu noteikti ir viena no pazīstamākajām. Starp citu, savulaik tā komponistam pat kalpojusi par vizītkarti un caurlaidi. "Estrādes mūzika un džezs man ir liela vājība. Kādreiz daudz spēlēju ballītēs un restorānos - tas bija liels prieks. Reiz radio sarīkoja konkursu, un es uzrakstīju savu pirmo estrādes dziesmu Dziesma zemei, to, kur vārdi "Pie tēva sētās ābeles kā mātes pieglaužos". Nu komisija spriež - tas ir Pauls, jādod pirmā prēmija. Pauls dievojas, ka tas nav viņš. Nu tad Lapsiņš. Lapsiņš noliedz. Sildegs? Trešā prēmija? Nē, arī Sildegs tas nav. Nu, vells, kaut kāds pašdarbnieks. Izrādās, tas ir Goldšteins. Ieskaņoja manu dziesmu mazā platītē, pārējās dziesmas sen aizmirstas, a manējo dzied. Arī kapos dzied. Es varu teikt kā Žilinskis - tauta mani mīl. Un tad sākās. Mums ar Paulu bija gandrīz vienāds tas reitings. Vēstules plūda kaudzēm. Paula dziedātāji nedrīkstēja dziedāt citiem, vismaz tā viņi man teica, Vilcāne nebija tik iebaidīta, bet Bumbiere man netika. Mani galvenie dziedoņi bija Māra Krievkalne (nebija varbūt augstākās klases soliste, taču godprātīgi darīja savu darbu) un Andrejs Lihtenbergs - ļoti inteliģents dziedātājs, es rakstīju tieši viņam. Tad vēl sadarbojos ar Egilu Švarcu - viņš izveidoja stīgu sastāvu no simfoniskā orķestra ar dažiem pūšamajiem, es tur klavieres spēlēju, man vēl ir liela bilde. Egils rosināja mani taisīt instrumentācijas. Protams, kopējām no ārzemju paraugiem. Švarcs teica, ka labākā latviešu estrādes dziesma esot Ceriņi zied, to dziedāja Edgars Zveja, ieskaņoja Jāzeps Kulbergs - ļoti labi ierakstīja." Lasītāja atmiņas atsvaidzināšanai vēl nosauksim tādus sava laika hitus kā Neļķu ugunīsAi, vai, AnniņaBaltās madarasCimdu pārisRipo tvaika bānītisRudens rozes. Pāri visam - "Lai dzīvo Mārtiņš, lai dzīvo Juris, tie braši turas, tiem deviņvīru spēks."

Goldšteina - Bulava - Ābola trio

"Smalki komponisti nemēdz spēlēt cits cita mūziku. Vienīgais izņēmums patlaban ir Plakidis. Man gan vienmēr gribējies spēlēt, kaut ko es mēģināju ar Livšica orķestra vijolnieci Skaidrīti Rakovsku un tad iepazinos ar vienu no saviem tuviem draugiem - Juri Ābolu. Man teica, nu, tas tāds primitīvists. Skaidrs, jo augstākā līmenī prasīsi, jo sliktāks izrādīsies komponists. Tas mani ieinteresēja. Skatos vienreiz konservatorijas vestibilā garš vīrs bārdu izslējis, stāv kā stārķis uz jumta. Eju klāt, prasu, tu esi Ābols? Šis priecīgs, ka kāds grib runāties. Un tad bija Ābolam koncerts Mākslas darbinieku namā tādā hipiju garā. Un tur Bulavs spēlēja Ābola Vijoļsonāti. Nu es saku Skaidrītei, ko mēs te, vai zin', svešu mūziku ņemsim, spēlēsim savējos. Nu Ābols iedod notis, kāds autors, tādas notis - salipušas, saburzītas, taču smalkā grafiskā rokrakstā. Izrādījās, ka Jancis metis dusmās istabas kaktā, kad Bulavs piedraudējis, ka dienas laikā jāiemācās. Nu, tas tā. Sākām spēlēt, atnāk Ābols, saka, grib piedalīties. Izvelk flautu, bet tā uz krāsns stāvējusi un sakaltusi, spilventiņi birst ārā, vēlāk Juris dabūja kaut kur labāku instrumentu. Spēlējām vispirms Talsos, skolās kaut kur, tad Mākslas darbinieku namā Bahu Ziemassvētkos. Jurītis jau bija neprognozējams sadzīvē, īpaši attiecībās ar dāmām. Reiz Skaidrītei kaut ko tā pateica, ka viņa koncertu gan nospēlēja, taču pēc tam vairs ar mums nespēlēja. Saku Jurim - tavs bērnības draugs ir Bulavs, prasi viņam. Nu jā, viņš gribēs komandēt, atbild. Es saku, lai komandē. Tad nu es reiz konservatorijas bufetē prasu Bulavam, gribi spēlēt ar mums? - Jā, gribu. Strādājām zvērīgi. Veselu vasaru mēģinājām Jura trio Alise Brīnumzemē. Pirmajā koncertā aizmirsās otrs nošu eksemplārs, kas bija domāts šķiršanai. Ziepes galīgās - pirmā uzstāšanās, un gandrīz nojūk. Vicojām tik vaļā. Ingrīda Zemzare sajūsmā - pirmais koncerts, un šie paši jau sit cits citu nost. 1987. gadā sākām darbu, pārgājām filharmonijas rīcībā, apbraukājām visu Latviju. Pēc koncerta konservatorijā pat ienaidnieki nāca sajūsmā klāt. Mēs jau bijām atraktīvi - trīs dulli veči uz skatuves. Miliča svilpe bija paredzēta, Bulavs rāva šmeterlinku nost, lai būtu avangards. Tas bija dikti skaists laiks."

Noslēguma piezīmes

Edmunds Goldšteins mūža pēdējos gadus dzīvo Tūjā. No mājas otrā stāva skats uz jūru. Te varam piebilst, ka ne tikai angļiem, bet arī Latvijas mūzikā ir savas jūras dziesmas zemai sievietes balsij un orķestrim - tā ir kantāte Jūra un krasts, kuras ieskaņojums diemžēl atklāj nepārprotamas negatavības pazīmes. Mūzika gan viļņojas saistoši. Uz Tūjas māju no plašā Rīgas dzīvokļa pārceļojušas, protams, arī gleznas. Vairāki Valda Kalnrozes audekli atgādina par Goldšteina draudzību ar gleznotāju. Gadu starpībai, kā zināms, nav nozīmes (draugs Vīgners, piemēram, bija divdesmit gadus vecāks, draugs Ābols ir divdesmit gadus jaunāks). Stāsti tiek stāstīti ar nevainojamu atmiņu. Platais ē darbības vārdos koši norāda uz bērnības gadu ģeogrāfisko aspektu. Cita ģeogrāfiska nianse lasāma žurnāla Jaunā Gaita 82. numurā, kur Imants Sakss īsi atsaucas uz Toronto vīru kora Viesturs atskaņotām Padomju Latvijas komponista Edmunda Goldšteina veidotām divām latviešu tautasdziesmu apdarēm Balta puķe ezerā un Pērkons veda vedekliņu: "Abas izpelnījās dzīvu piekrišanu, pēdējā bija jāatkārto. Žēl, ka nevarējām izsaukt autoru."

Par tautasdziesmu apdarēm runājot, ja reiz slavējam Volfgangu Dārziņu un tiecamies restaurēt viņa vārdu afišās un ieskaņojumos, droši vien vērts aplūkot arī Goldšteina veikumu šajā jomā. Ne tehnisko līdzekļu, bet pieejas ziņā abiem kungiem zināmu līdzību var atrast. Žurnāla Māksla 1973. gada 1. numurā Arnolds Klotiņš raksta: "Edmunds Goldšteins folkloras un senatnes tēlus neceļ romantiskas poetizācijas augstumos, bet drīzāk ieņem pret tiem tāda cilvēka nostāju, kura priekšstatos tautas vēsture un sadzīve nav šķirama no visu to grūtumu un konfliktu apzināšanās, kādi ir pavadījuši tautas dzīvi cauri laiku laikiem. To varētu dēvēt par folkloras estētiskā traktējuma historismu, un tas izpaužas dzīves prozas skaudrā akcentējumā, nepiegludinātā folkloras tēlu muzikālajā attīstījumā." Var piekrist. Nekāds dižs maigums no aprisēs omulīgā, taču izteiksmē visai šerpi sprēgājošā vīra vis nestaro - ne kādreiz, ne patlaban. Sirsnību gan var sajust. Tomēr dzīves pozīcija tikpat nepiekāpīga, strikta. Te vietā atcerēties, ka savulaik komponisti piedalījās arī citu mākslu jomu radošajās apspriedēs. Mākslas zinātniece Laima Slava šajā sakarā ar atzinību atceras, ka Edmunds Goldšteins reiz trāpīgiem vārdiem un precīzu vērtējumu aizstāvējis gleznotāju Borisu Bērziņu. Šķiet, daudz kas no tā, kas savulaik ar neizpratni uztverts, mūsdienās var tikt pārvērtēts. Un tad savs vārds būs sakāms arī visiem nenogludinātajiem, spurainajiem, tīši pretī runājošajiem. Goldšteina memuāros līdzās apsveicamai pašironijai pavīd arī varbūt drusku pārspīlēts, netaisns skarbums, kāds pārlieku kategorisks vērtējums. Ko lai dara - "katrā komponistā jau mīt skaudība un nenovīdība. Cik nu viņš var to norīt, tik ir labi, bet kaut kas nāk ārā katram. Arī man."

Edmunda Goldšteina laikabiedri ir viengadnieki Gunārs Ordelovskis, Ģederts Ramans un Alfrēds Tučs, kā arī neilgi pirms un pēc tam dzimušie Jurijs Glagoļevs, Oļģerts Grāvītis, Artūrs Grīnups, Romualds Jermaks, Jānis Kaijaks, Aldonis Kalniņš, Valters Kaminskis, Jāzeps Lipšāns, Gundaris Pone, Alfrēds Tučs, Alfrēds Tīss. Pārskatot šo uzvārdu virkni, varam konstatēt, ka Goldšteins ir viens no sava laika talantīgākajiem. 

Avots: LMA, Asa mēle. Mundrs prāts un liega dvēsle ( Orests Silabriedis, Mūzikas Saule, 2007, 5. nr. )

немає місць

    loading...

        Iм'я зв'язокТип відносинДата народженняДата смертіОпис
        1
        Uldis LapsiņšДруг21.03.193000.00.2009
        2Boriss BērziņšBoriss BērziņšДруг07.10.193011.02.2002
        3Valters KaminskisValters KaminskisДруг17.11.192915.06.1997
        4Zigurds LindeZigurds LindeКоллега08.05.193829.01.2021
        5Валентина БутанеВалентина БутанеКоллега09.05.192914.03.2012
        6Jānis SildegsJānis SildegsКоллега22.02.193905.09.1994
        7Māra KrievkalneMāra KrievkalneКоллега15.01.194410.02.2019
        8Bruno  OjaBruno OjaКоллега12.02.193309.10.2002
        9Jēkabs KrēsliņšJēkabs KrēsliņšКоллега08.11.192705.05.2016
        10Zdzislavs RomanovskisZdzislavs RomanovskisКоллега16.07.193627.08.2017
        11Andrejs LihtenbergsAndrejs LihtenbergsКоллега22.05.193820.01.1979
        12Philippe  HirschhornPhilippe HirschhornЗнакомый11.06.194626.11.1996
        13Oļģerts  GrāvītisOļģerts GrāvītisЗнакомый30.08.192624.11.2015
        14Zigurds MežavilksZigurds MežavilksЗнакомый22.03.192616.06.2015
        15Gunārs OrdelovskisGunārs OrdelovskisЗнакомый, Одноккурсник28.03.192727.10.1990
        16
        Marija MeirāneУчитель
        17Леонідс ВінґнерсЛеонідс ВінґнерсУчитель10.11.190623.12.2001
        18Ādolfs SkulteĀdolfs SkulteУчитель28.10.190920.03.2000
        Ключові слова