Pauls Valdens

Valdens ir dzimis latviešu zemnieku Jāņa un Annas Valdēnu (ar garo e!) ģimenē Rozulas “Pīpēnos” kā 13. bērns ģimenē. Kā liecina arhīva dati, kopš 1776.g., dzimta mitusi Ēvelē un vecvectēvs Jēcis pieņēmis Valdēnu uzvārdu 1836. gadā.

P. Valdena vecāki līdz 1819.g. bijuši dzimtcilvēki. Mācītāja Bosses zīmēti abu Valdena vecāku – zemnieku portreti ir saglabājušies muzejā.

Zinātnieks pats gan dzimis Rozulā (Ēveles muižniece izlikusi dzimtu no mājām), kristīts Straupes latviešu draudzē. Latvisko izcelsmi apstiprina arī laikabiedru (Āronu Matīsa u.c.) atmiņas, arī Rostokas universitātes lēmums. Piedzimis kā 13.bērns ģimenē, tēvs nomiris, kad zēnam bija četri gadi.

1919. gadā noraidīta Valdena kandidatūru šīs universitātes profesora vietai tieši viņa latviskās izcelsmes dēļ; arī vācbaltiešu biogrāfiskais leksikons (1972.g.). Valdens pats savu latvisko izcelsmi nekad nav noliedzis, taču nav arī uzsvēris.

1882. gadā beidzis Rīgas realskolu

1888. gadā absolvējis Rīgas politehnikumu, kur  studējis ķīmijas tehnoloģiju pie Vilhelma Ostvalda, ar kuru arī vēlāk uzturējis ciešas koleģiālas attiecības.

Turpinājis studijas Pēterburgas universitātē.

1891. gadā  aizstāvējis promocijas darbu  Leipcigas universitātē Vilhelma Ostvalda vadībā, papildinājies Minhenē,

1893. gadā Odesas universitātē nokārtojis maģistra eksāmenu.

Ar RPI Valdens kopumā bija saistīts 37 gadus (1882–1919). Viņš nogājis te ceļu no studenta līdz rektoram, bijis 30 gadus mācībspēks. Visi Valdena galvenie sasniegumi, izņemot monumentālos apkopojošos darbus, fundamentālās grāmatas par ķīmijas vēsturi, ir tapušas Rīgā.

1894. gadā uzaicināts strādāt par ķīmijas profesoru Rīgas Politehniskajā institūtā, bijis tā direktors (1902.—1905).

1895. gadā viņš atklāja Valdena apgriezenību (Walden inversion, Waldensche Umkehr).

Pauls Valdens ir septiņas reizes virzīts Nobela prēmijai ķīmijā. Vistuvāk tai viņš bijis 1914. gadā, kad – būtībā politisku iemeslu dēļ, dēļ Krievijas iesaistes Pirmajā Pasaules karā – tomēr to nesaņēma.

1898. gadā aizstāvējis zinātņu doktora grādu Pēterburgā par zinātnisko darbu "Stereoķīmijas materiāli".

1899. gadā Valdens ir veicis arī citus paliekamas nozīmes darbus, pievērsis uzmanību naftas optiskajai aktivitātei kā argumentam par labu naftas biogēnai izcelsmei.

1902–1906 un 1916–1918, bijis RPI rektors.

1906–1916 Valdens bija RPI Ķīmiski tehniskās nodaļas ilggadējs dekāns.

1910. gadā paralēli profesūrai RPI viņš kļuvis Pēterburgas ZA akadēmiķis un akadēmijas laboratorijas vadītājs (1911–1918), kvēls Krievijas patriots, kas pirmais rakstīja par krievu ķīmiķu radošo spēku, sacerēja pašu pirmo grāmatu par ķīmijas attīstību Krievijā (1915).

1914. gadā, 1. pasaules kara sākumā, šovinisma uzplūdos ticis no “augšām” pat aicināts rusificēt savu uzvārdu par “Ļeskovu”, taču piesardzīgi apvaicājies – kā tad būšot ar daudzo publicēto darbu autora uzvārdu un Valdena apgriezenību; tad nu šie “ ieteicēji” pieklusuši.

1917.- 1918.g. Vadījis Rīgas Politehnisko institūtu pēc tā evakuācijas uz Maskavu Pirmā Pasaules kara laikā

1918. gadā Maskavā dibinājis Krievijas Pārtikas zinātniski tehnisko institūtu.

1918.g.  panācis RPI reevakuāciju no Maskavas atpakaļ uz Rīgu.

1919. gadā iecelts par Latvijas Augstskolas pirmo rektoru.

1919. gada augustā pārcēlies uz dzīvi Vācijā, kur vadījis Neorganiskās ķīmijas katedru Rostokas universitātē.

1934.gadā pensionējies.

Pēc Otrā Pasaules kara kā viesprofesors lasījis lekcijas ķīmijas vēsturē Tībingenes universitātē Vācijā.

Apbedīts Tībingenas Kalna kapos.

  ***

"... tikai pateicoties toreizējā rektora P. Valdena aŗkārtējām pūlēm sarunās ar padomju valdības pārstāvjiem (M.Frunzi, A.Lunačarski, M.Pokrovski) pēc Brestas miera līguma augstskolu izdevās daļēji reevakuēt uz Rīgu. Šis pasniedzēju korpuss veidoja pamatu Latvijas Augstskolai 1919.gadā, jo ar padomju valdības (P.Stučkas un J.Bērziņa parakstīto) 17.dekrētu 8.februārī RPI tika likvidēts ...  Ja nebūtu reevakuēts RPI, tad LU 1919.gadā nebūt bijis iespējams izveidot.". J.Stradiņš, 1989.g.

***

Valdena apgriezenība ir viens no svarīgākajiem stereoķīmijas eksperimentālajiem pierādījumiem. Šai parādībai ir paliekama nozīme gan organiskajā ķīmijā, gan medikamentu sintēzē – 2001.g. V. Knovless, R. Nojori un B. Šārpless saņēma Nobela prēmiju par pētījumiem, kas balstīti uz Valdena darbiem.

Valdens veiksmīgi attīstījis neūdens šķīdumu elektroķīmiju, atklājis 50 augsti polāru neūdens šķīdinātāju, ievedis solvatācijas un solvolīzes jēdzienus, “Valdena reizinājuma” (Walden Product) formulu u. tml. Šo fizikāli organiskās ķīmijas virzienu viņš attīstīja līdz 1934. gadam, kad 70 gadu vecumā, Hitleram pie varas nākot, aizgāja pensijā no Rostokas universitātes un nodevās ķīmijas vēstures un filozofijas pētniecībai. Viņš bija fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

Neviens cits latvietis nav izpelnījies tik daudz augstu starp­tautisku vērtējumu – ievēlējumu zinātņu akadēmijās, goda doktora titulus, prestižas zinātniskas medaļas. Pauls Valdens bija pats izcilākais zinātnieks, ko pasaulei līdz šim devusi Rīga un RPI, vēl vairāk – diženākais latviešu cilmes zinātnieks vispār, ķīmiķis un fiziķis, divu zinātnes apakšnozaru – dinamiskās stereoķīmijas un neūdens šķīdumu elektroķīmijas pamatlicējs.

Mūža beigās Valdens pilnīgi noteikti identificējis sevi kā vācieti, tādēļ savulaik diezgan plaši runāja par personisko “Valdena apgriezenību” no Krievijas un Latvijas uz Vāciju.

Publicējis 625 darbus no tiem 40 grāmatās.

Avots: http://www.kimijas-sk.lv, wikipedia.org, Jānis Stradiņš

2003.gadā Rīgā pie kādreizējās P.Valdena vadībā iekārtotās Ķīmijas fakultātes ēkas Kronvalda bulvārī 4 uzstādīts oriģināls tēlnieka A.Vārpas veidots piemineklis.