Ādolfs Lācis

Dzimis Tirzas pagasta Dzērbeņos.

1914. gadā beidzis Valkas reālskolu, pēc tam bijis students Pēterburgas Kalnu institūtā.

Krievu armijā iesaukts 1916. gada vasarā, beidzis 3. Tiflisas karaskolu, iedalīts 246. rezerves kājnieku pulkā Kustanajā.

1917. gada augustā pēc paša vēlēšanās pārvietots uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, kurā palicis līdz vācu okupācijai.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 20. decembrī Rīgā, piedalījies Kurzemes atbrīvošanā.

1919. gada 17. februāra kaujā pie Lēnes muižas, neskatoties uz tieši pret viņu vērsto ložmetēju un šauteņu uguni, pašaizliedzīgi nodibināja un uzturēja sakarus starp mūsu daļām Lēnes muižā un Ventas kreisajā krastā, tā lielā mērā sekmēdams ienaidnieka uzbrukuma atsišanu.

1919. gada martā iecelts par Bātas-Vaiņodes komandantu. Bermontiešu uzbrukuma dienās piedalījies Liepājas aizstāvēšanā kā 11. Dobeles kājnieku pulka rotas komandieris.

Paaugstināts par virsleitnantu.

1920. gada februārī sācis denēt Daugavpils pilsētas komandantūrā, tad atvaļināts.

1922. gadā beidzis LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti. Dzīvojis Kazdangas pagastā, bijis  autosatiksmes līnijas Aizpute-Kalvene īpašnieks, arī žurnālists.

1941. gadā apcietināts un ievietots cietumā Rīgā, no kura deportēts uz Krieviju.

1942. g. 24. maijā PSRS leTK Sevišķā apspriede notiesāts uz 8 gadiem.

Miris jau 1942. gadā 10. vai 21. februārī Sevrostlagā.