Nikolajs Grundmanis
- Дата народження:
- 07.02.1896
- Дата смерті:
- 06.03.1919
- Додаткові імена:
- Николай Грундман, Грундманис
- Категорії:
- Военный орден Лачплесиса, Учасник Першої світової війни, Учасник корпорації студента, Учень, учасник визвольної боротьби
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Rīgas Brāļu kapi
Nikolajs Grundmanis (1896. gada 7. februāris — 1919. gada 6. marts) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Atsevišķās studentu rotas komandieris. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
Dzimis Jelgavas apriņķa Bērzmuižas pagasta Sila Grundmaņos. Jelgavā pabeidza reālskolu un pēc tās, 1914. gadā, iestājās Rīgas Politehniskais institūtā.
1915. gada sākumā brīvprātīgi iestājās Krievijas impērijas armijas karadienestā. Tobrīd jau no 1914. gada bija sācies Pirmais pasaules karš.
1915. gada jūlijā uzzinājis, ka tiek dibināti latviešu strēlnieku bataljoni (vēlākie pulki), no Galīcijas frontes atgriezās dzimtenē. Atgriezies uzreiz iestājas latviešu strēlniekos (1. augustā), kur tiek ieskaitīts 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulks).
Kaujās izrādīja varonību, par ko 1916. gada sākumā tika paaugstināts virsnieka dienesta pakāpē. Bijis 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona izlūku komandas komandieris. Ar to piedalījās marta, jūlija un decembra latviešu strēlnieku kaujās. Par varonību šajās kaujās apbalvots ar
- II, III un IV šķiras Annas ordeni un
- III un IV Staņislava ordeni.
Krievijas impērijas armijas dienestā sasniedzis kapteiņa pakāpi.
1917. gadā komandēja jau 7. rotu 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā.
1917. gada oktobrī, kad notikās latviešu strēlnieku pulku boļševižācija, atstājis dienestu.
Pēc Brestas miera noslēgšanas devās uz mājām, bet ceļā tika apcietināts no vācu puses un nosūtīts, kā gūsteknis, uz Vāciju. Dzimtenē varēja atgriezties tikai 1918. gada augustā.
Jau pirms Pirmā pasaules kara bija iestājies studentu korporācijā "Selonija".
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, 1918. gada 18. novembrī, tika nolemts, ka korporācijas biedri iestāsies jaunās valsts armijā. Nākamajā dienā korporācijas "krustdēli" Gustavs Celmiņš un Nikolajs Grundmanis uzvilka pie bijušās Baltijas Tehniskās augstskolas galvenās ēkas (šodienLatvijas Universitātes galvenā ēka) durvīm divus Latvijas karogus. Kopā ar citiem korporācijas biedriem iestājās Latvijas Pagaidu valdības militārajā dienestā 1918. gada 10. decembrī. No korporāciju biedriem tika izveidota Atsevišķā studentu rota. Nikolajs Grundmanis tika izraudzīts par tās komandieri.
1919. gada 2. janvārī izbrauca kopā ar saviem vīriem no Rīgas, lai galā nokļūtu Liepājā. Komandēja savu rotu, kura ietilpa pulkveža Oskara Kalpaka komandētajā Latviešu atsevišķajā bataljonā cīņās pret lieliniekiem. Neveiksmīgās izlūkošana un miglas dēļ bataljons pie "Airīšu" un "Skrundu" mājām 1919. gada 6. martā sadurās ar sabiedroto vācu vienībām, kuras noturēja par pretiniekiem. Sadursmē krita Oskars Kalpaks, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un piekomandētās artilērijas pusbaterijas leitnants Šrinders, kā arī Atsevišķās studentu rotas komandieris Nikolajs Grundmanis. Saņēmis ievainojumu viņš nošāvās. Kopā ar citiem, kas krita šai sadursmē, tika guldīts zemes klēpī Liepājas Lielajos kapos.
Pēc Latvijas brīvības cīņām pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos.
1920. gadā tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķiras; pēc nāves) par vairāku pretinieka uzbrukumu atsišanu pie Lēnas mācītāja muižas un Skrundas skolas.
1929. gada 3. martā pie Airītēm, kur Nikolajs Grundmanis krita, tika uzstādīts viņam veltīts piemineklis klātesot valsts prezidentam Gustavam Zemagalam un Latvijas armijas augstākajai vadībai. Ar Lāčplēša Kara ordeni tika apbalvots arī viņa brālis Aleksandrs Grundmanis.
Daudzus Studentu rotas karavīrus abalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni, to vidū 27 nāca no "Selonijas", 20 — no "Talavijas", 4— no "Fr.Letticas", 1 — no "Lettonia".
Starp abiem pasaules kariem Studentu rotas gadasvētki bija saistīti ar skaistām tradīcijām — svinīgu dievkalpojumu Domā, piedaloties Prezidiju Konventam un visu korporāciju locekļiem. Ik gadu 20.decembrī viena no piecām vecākām korporācijām uzņēma visus Studentu rotas bijušos karavīrus. Vakarā Armijas virsnieku klubā bija saviesīgs vakars ar balli, piedaloties Valsts un Ministru prezidentiem, Kara ministrijas un armijas daļu pārstāvjiem.
Pēc Latvijas vēlreizējās neatkarības atgūšanas "Talavijas" filistri Helmūts un Gunārs Meierovici, pirmā Studentu rotas karoga dāvinātāja Zigfrīda Meierovica dēli, dāvāja Prezidiju Konventam atjaunotu Studentu rotas karogu, kuru 1991.gada 11.novembrī svinīgā aktā iesvētīja LU Lielajā aulā.
***
stāsta Pēteris Zaķis: "1919.gada 6.marts. Pēc Skrundas skolas un pagastvaldes nama ieņemšanas bataljons dodas pa ceļu uz Airītēm, kur jāsatiekas ar vācu Borkes bataljonu. Pēdējais operē no mums pa labi. Miglaina diena. Ceļš iet pa mežu. Kā izlūki jāj daži jātnieki. Studentu rota iet kā pirmā, un rotas avangardā 4.vads, kura karavīri mazā auguma dēļ tiek saukti par "išakiem". Pēkšņi tālumā iedegas nikna apšaudīšanās, un rota saņem pavēli izvērsties ķēdē, pa kreisi un skriešus doties uz priekšu. (..) Skrienam tālāk. Drīz pazaudēju sakaru arī ar Kalēju. Lodes sāk lidot pavisam tuvu. Iekrītu sniegā un guļu kādu laiku. Ienaidnieka uguns drusku atslābst,— nu laiks paskriet! Paskrienu uz priekšu un nokrītu resnas priedes aizsegā. Sāku vērot apkārtni. Soļus 15 pa labi no manis ceļš. Pa kreisi, dažus soļus man priekšā, resna koka aizsegā redzu guļam vada komandieri Galindomu. Nu sakari ir atjaunoti. Atskatos atpakaļ un ieraugu uz ceļa ātrā solī tuvojamies rotas komandieri Grundmani. Viņš ar skatu urbjas tālumā. Pēc neilga brīža viņš jau ir vienā līnijā ar mani, bet tad pēkšņi sagrīļojas un nokrīt uz muguras. Laikam ievainots. Redzu, ka ar labo roku viņš kaut ko meklē. Tad paceļ roku ar automātisko pistoli un izšauj gaisā. Pēc tam pagriež ieroci pret galvas labo pusi, un atkal atskan šāviens. Roka ar ieroci atkrīt sniegā... Veco strēlnieku cīņās rūdītais karavīrs pievienojies veco strēlnieku saimei aizsaulē. Grundmaņa rīcību izskaidro ar to, ka tanī brīdī, kad tika smagi ievainots, viņš, kā arī mēs visi pārējie, domāja, ka kauja notiek ar sarkanajiem. Liekas, viņš baidījās, smagi ievainots, krist sarkano gūstā.
Bez Grundmaņa dzīvības šī pārpratuma kauja ar vācu Borkes bataljonu prasīja vēl pulkveža Kalpaka, virsleitnanta Krieva un mums piekomandētā vācu artilērijas komandiera leitnanta Šrindera dzīvības.
Kā šī pārpratuma kauja radās?
Vācu Borkes bataljons bija nonācis uz Saldus ceļa Airītes stacijas rajonā jau tad, kad Kalpaka bataljona vienības vēl cīnījās ar sarkanajiem pie Skrundas skolas un pagastvaldes nama. Sarkanie atkāpās pa Saldus ceļu, pa kuru arī mēs viņiem sekojām. Vācieši bija saņēmuši dažus sarkanos gūstā un no tiem uzzinājuši, ka galvenie sarkano spēki atkāpjas pa Saldus ceļu vācu virzienā. Vācieši bija sagatavojušies sarkanos kārtīgi saņemt. Sarkanie bija pamanījuši, ka atkāpšanās viņiem pa Saldus ceļu nogriezta, un bija novirzījušies no tā pa kreisi mežā. Pārgājuši Cieceres upi, viņi bija pagājuši vāciešiem garām nepamanīti.
Tā, liktenīgi, mūsu izlūki — jātnieki un Studentu rotas avangards — uzdūrās vāciešiem. Biezās miglas dēļ neizdevās atšķirt savējos no ienaidnieka, un tā iedegās liktenīgā kauja." Par pārpratuma kauju vēlākajos gados daudz diskutēja: vai vācieši to bija darījuši ar nolūku, lai iznīcinātu latviešu karaspēka vadītājas personas, vai arī patiesi notika pārpratums. Viedoklis par pārpratuma kauju tomēr ņēma pārsvaru.
Kalpaka bataljons un tai pakļautā Studentu rota uzbrukumu atsāka 10.martā, sastopot niecīgu pretestību, ieņēma Saldu un 20.martā jau sasniedza Jelgavas—Tukuma dzelzceļa līniju.
Avoti: lettonia.lv, lkok.com, news.lv, Latvijas Kareivis, wikipedia.org
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Oskars Kalpaks | Командир | ||
2 | Gustavs Celmiņš | Товариш | ||
3 | Pēteris Krievs | Товариш |
05.06.1915 | Fortress Przemyśl returns to Austro-Hungarian control
10.07.1919 | Latvijas armijas dzimšanas diena
10. jūlijs ir diena, kad tiek izdota Latvijas armijas pavēle Nr.1. Apvienojot Atsevišķo brigādi ar Ziemeļlatvijas brigādi, izveidota Latvijas Armija. Par Latvijas apvienotās armijas pirmo virspavēlnieku tiek iecelts ģenerālis Dāvids Sīmansons.