Džons Doulends

Daudzas mūzas iedvesmoja Džonu Doulendu – viņš bija izcils gan kā komponists, gan lautists, gan dzejnieks, gan dziedātājs. Viņa talantus novērtēja un apjūsmoja gan aristokrāti, gan viņa amata brāļi.

Nav daudz puslīdz ticamu ziņu par viņa bērnību. Pēc vienas versijas viņš varētu būt dzimis Īrijā un ir īrs, pēc citām par dzimšanas vietu tiek uzskatīta Londona. Pateicoties mūziķa sarakstei ar dažādiem cilvēkiem, ir saglabājušās diezgan daudz liecību par notikumiem viņa dzīvē. Te gan jāpiebilst, ka dažādās vēstulēs vieni un tie paši notikumi tiek dažādi vērtēti un interpretēti. Tāpat līdz šim nav atrasts neviens viņa portrets.

Katrā ziņā - vēstures avotos jaunā, muzikāli apdāvinātā lautista vārds parādās ap 1580.gadu, kad viņu savā paspārnē paņēma toreizējais angļu sūtnis Parīzē sers Henrijs Kobems. Pilsēta tolaik skaitījās lautistu kultūras centrs. Mums nezināmu iemeslu dēļ Parīzē Doulends pārgāja katoļu ticībā. Visai drīz atgriežoties Anglijā, mūziķis domāja, ka ir gana cienīgs būt pašas karalienes lautists. Taču nācās piedzīvot sarūgtinājumu – neskatoties uz spēcīgo aizbildņu ieteikumiem, viņam tika atteikts veselas trīs reizes. Doulends uzskatīja, ka par iemeslu tam bija viņa reliģiskā piederība. (Taču no otras puses – karaliene Elizabete bija izrādījusi atbalstu citiem katoļu mūziķiem – V.Bērdam, T.Tallis.) Tādēļ, lai nopelnītu iztikai, mūziķis spēlēja dažādu augstmaņu galmos. Vienlaicīgi viņš mācījās un pabeidza Oksfordas universitāti ar mūzikas bakalaura grādu, kā arī nodibināja ģimeni.

1954.gadā, būdams jau ļoti slavens komponists un virtuozs lautas spēlētājs, Dž.Doulends devās uz kontinentu. Viņa ceļojuma mērķis bija Roma, kur viņš cerēja praktizēties pie izcilā madrigālista Lukas Marencio. Pa ceļam viņš muzicēja gan Brunsvikas hercoga Henriha Jūlija galmā, gan landgrāfa Morica fon Heses galmā.

Saņēmis bagātīgu atalgojumu, kopā ar kādu citu lautistu devās uz Itāliju. No dažādām Itālijas pilsētām - Venēcijas, Padujas, Boloņas, Ferarras un Florences ir saglabājušās jūsmīgas atsauksmes. Doulenda personība, brīnišķīgā mūzika un izpildījuma stils iespaidoja tā laika itāļu mūziķus, viņa darbi tika aranžēti visdažādākajiem muzikālajiem sastāviem un guva lielu atsaucību. Līdz mērķim – Romai, vairs nebija tālu, taču Florencē grupa katoļu centās viņu iesaistīt sazvērestībā pret karalieni. Panikā Doulends sapakoja mantas un bēga uz Nirnbergu. Baidīdamies par savu stāvokli dzimtenē, kā arī cerēdams izpelnīties karalienes labvēlību, mākslinieks pat uzrakstīja vēstuli Slepenajai padomei par sazvērnieku plāniem.

1596.gadā viņš beidzot atgriezās Anglijā. Bija jādomā ko darīt, kā pelnīt iztiku. Un tad daži komponista darbi tika ievietoti Viljama Bārlija 1596.gadā izdotajā „New booke of Tableture” – mācību līdzeklī lautas spēlei. Doulends atklāja, ka viņa darbi šajā grāmatā vietām ir neprecīzi, bet daži pārvērsti līdz nepazīšanai. Tas sadusmoto komponistu iedvesmoja ķerties pie darba, un 1597.gadā tika izdota dziesmu un airu grāmata „First booke of Songs or Ayres of Four partes with Tableture for the Lute”. Grāmatā autors apkopoja 21 dažādiem dzīves gadījumiem sarakstītu kompozīciju (piem. veltījums ģenerālim Henrijam Lī sakarā ar aiziešanu pensijā). Dažām agrāk sakomponētajām pavanām un galiardām tika piedzejota klāt dzeja, pārējās bija jau gatavas dziesmas. Gandrīz visas kompozīcijas tika piedāvātas dažādiem sastāviem – gan solo, gan 4-balsīgi, gan ar violām, gan lautu. Grāmatai bija milzīgi panākumi - vieni tajā sadzirdēja un slavēja franču izsmalcinātību, citi – itāļu kaisli, vēl citi atzina, ka dzimis jauns angļu mūzikas ģēnijs. Katrā ziņā - turpmāko 16 gadu laikā grāmata piedzīvoja 5 papildus izdevumus. Džona Doulenda dziesmas skanēja visur.

Šajā slavas zenītā Doulendu par sava galma mūziķi ar tiem laikiem milzīgu atalgojumu – 500 dālderiem - uzaicināja dāņu karalis Kristians IV. Dāņu galma mūziķa godā komponists bija no 1598. – 1606.gadam. 1600.gadā tika sagatavota un izdota otrā dziesmu grāmata „Second booke” , bet 1603.gadā – „Third booke”. 1604.gadā tika publicēts viņa instrumentālais skaņdarbs „Lachrimae or Seaven Teares Figured in Seaven Passionate Pavans”. Šo darbu komponists veltīja Dānijas karalienei Annai. Kompozīciju veidoja septiņas pavanas piecām violām un lautai. Katra pavana balstījās kādā komponista tā laika ļoti slavenā dziesmā – „Flow my tears”.

Flow, my tears, fall from your springs,

Exild for ever, let me mourn

Where night‘s black bird her sad infamy sings,

There let me live forlorn.

Konsortu mūzikā šis darbs kļuva ļoti populārs, bet pavana „Lachrymae antiquae” bija tā laika hīts.

1612.gadā tika sagatavots un izdots 4. dziesmu krājums „A Pilgrimes Solaces”. Grāmatas priekšvārdā, ko sarakstījis pats autors, jaušams aizvainojums gan par intrigām pret viņu, gan par to, ka jaunie viņu dēvē par vecmodīgu.

Šajā gadā piepildījās arī Doulenda mūža sapnis – viņš kļuva par galma lautistu savā tēvzemē. To 9 gadus pēc karalienes Elizabetes nāves piepildīja karalis Džeims I.

Doulenda dēls – Roberts – kādā viņu kopīgi sagatavotas grāmatas par lautas spēli priekšvārdā rakstīja: „Mans tēvs ir jau cienījamā vecumā, sirms kā mēness, bet – līdzīgi gulbim – dziedās līdz galam”. Taču, piepildoties sapnim kļūt par galma mūziķi likās, ka mūza ir viņu atstājusi. Līdz šim izpētītajos vēstures avotos mūziķis gandrīz vairs netiek pieminēts. 1625. gadā viņš spēlēja sava valdnieka bērēs, bet drīz pēc tam - 1626. gada sākumā Londonā mirst.

Dzejnieks Henrijs Pičems, tāpat kā daudzi tā laika dzejnieki, bija aizrāvies ar anagrammām. Vienu viņš bija izveidojis arī par savu draugu Džonu Doulendu – latīniski Iohannes Doulandus. Burtu virknējums latīņu valodā skan tā: „Annos ludendo hausi”, kas tulkojumā nozīmē – „Pavadīju dzīvi, spēlējot lautu”.

Džona Doulenda dziesmas ir aranžējis un izveidojis koncertprogrammu - Stings. 

Audio 

Avots : www.britannica.com, www.hoasm.org.