Ernests Gothards

Dzimis Rīgā. Izglītojies pilsētas reālskolā, pēc tam Dubura dramatiskajos kursos. Aktieris. 

1915. g. augustā brīvprātīgi iestājies 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā, pēc mācību komandas beigšanas piedalījies daudzās kaujās, sākot no cīņām pie Slokas 1915. gada oktobrī, tad 1916. gada pavasarī pie Bauskas šosejas, pēc tam Nāves salā un beidzot pie Ogres.

Piedalījies daudzos pārdrošos izlūkgājienos, kauju laikā divreiz ievainots un kontuzēts. Apbalvots ar Jura medaļu, visiem 4 Jura krustiem.

1916. gadā 18. oktobrī izlūkgājienā pie Ogres, kopā ar 40 strēlniekiem ielenkts un smagi ievainots, kritis vācu gūstā. No tā vairākkārt bēdzis, līdz ieslodzīts Špandavas cietoksnī Berlīnē, no kura atbrīvots tikai pēc revolūcijas Vācijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 26. decembrī, 30. decembrī pēc paša iniciatīvas uzsācis ieroču iegādi, likvidējot kādu vācu ieroču noliktavu. Pastāvot vāciešu represiju draudiem, 1919. gadā janvārī spiests palikt Rīgā, kur mobilizēts Sarkanajā armijā.

1919. gada 22. maijā, atrazdamies Juglas tilta sardzē ar uzdevumu tiltu uzspridzināt, kopā ar uzticamiem karavīriem ielencis un iznicinājis lielinieku štābu, kā rezultātā tilts neskarts nonācis mūsējo rokās.

Ar Lāčplēša ordeni apbalvots par 1919. gada 13. un 15. oktobra cīņām pie Rīgas tiltiem.

Iestājies 3. Jelgavas kājnieku pulkā, taču vajāts sakarā ar karaspēka atstāšanu 1919. gada janvārī. Pārcelts uz Rīgas apsardzības bataljonu. 1. skolnieku rotas komandieris. Ziemeļlatvijas brigādei ienākot Rīgā, atbruņojis vācu sardzi. Apcietināts, taču izbēdzis un slēpies.

1919. gada oktobra sākumā noorganizējis partizānu vienību Tukumā un ar to devies uz Rīgu, kur 9. oktobrī pievienojies 1. Siguldas kājnieku pulkam. Jau 13. oktobrī cīnījies riskantā triecienā pāri koka tiltam Rīgā.

15. oktobrī uz dzelzstilta iznicinošā ugunī glābis 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīrus. Pēc tam kā rotas komandieris piedalījies 7. Siguldas kājnieku pulka kaujās pie Bolderājas un cementfabrikas. Pēc bermontiešu sagrāves nosūtīts uz Latgales fronti, kur atkal piedalījies vairākās kaujās. 

1919. gada 18. novembrī pie Lielupes Tiltiņu māju rajonā Valgundē, kur ienaidnieka rota izlauzās cauri mūsu pozīcijām un sāka ielenkt pulka štābu, Gothards, neskatoties uz pretinieka pārspēku, ar 2 vadiem triecienā izsita bermontiešus no pozīcijām, pēc tam tos izklīdināja, saņēma gūstekņus, ieguva smago ložmetēju un atjaunoja sakarus starp pulka daļām, tā ievērojami sekmēdams pulka turpmākos panākumus tās dienas kaujā. 

1920. gada 18. janvārī Latgales frontē Sazonova sādžā ar vadu saņēma gūstā lielāku pretinieka vienību. 8. augustā ar dažiem brīvprātīgajiem ielavījās Trumulevas sādžā, izklīdināja pārsteigto pretinieku un sagūstīja baškīru pulka komisāru.  Dienestu turpinājis arī pēc brīvības cīņām. 1925. gadā paaugstināts par virsleitnantu.

1927. gadā beidzis virsnieku kursus. 1931. gada martā pārcelts uz 5. Cēsu kājnieku pulku.

Padomju okupācijas gadā represēts, arestēts, deportēts uz Krieviju.

1941. gada 24. maijā PSRS leTK Sevišķā apspriede notiesāja uz 8 gadiem.

1941. gada 27. decembrī PSRS IeTK karaspēka kara tribunāls notiesāja viņu uz nāvi (pēc KPFSR KK 58-10. panta).

Nošauts 1942. gada 28. janvārī Kulojlagā.

Avots : www.lkok.com