Andrejs Iksens

Dzimis Vietalvas-Odzienas pagastā kalpa ģimenē. Beidzis vietējo pagastskolu, lauksaimniecības skolu Krievijā, pēc tam izglītojies reālskolā.

Līdz 1. Pasaules karam dzīvojis Pēterburgā, tirdzniecības korespondents. 

Krievu armijā dienējis 1910.- 1913. gadam 93. kājnieku pulkā Pleskavā, ieguvis karalaika ierēdņa tiesības.

1914. gadā iesaukts atkārtoti, iedalīts Keksholmas gvardes pulkā.

Piedalījies kaujās Polijā. Apbalvots ar Jura krusta IV šķ.

1914. gada novembrī pie Lodzas ievainots.

1914.g. 22. decembrī kritis vācu gūstā, Latvijā atgriezies 1919. gada vasarā. 

1919. gada 23. septembrī iestājies Apsardzības ministrijā kā karalaika ierēdnis. Bermontiešu uzbrukuma dienās brīvprātīgi iestājies Studentu bataljonā, piedalījies Rīgas aizstāvēšanā. 

1919. gada 10. oktobrī uzmundrināja kareivjus turēties savās vietās un ar savu grupu sevišķi drosmīgi aizstāvēja Rīgas tiltus sarkano spīķeru rajonā, ar uguni atbalstīja tiltu aizstāvjus no spārna, apšaudīja ienaidnieka bruņuvilcienu, tā dodams mūsējiem iespēju nostiprināties Daugavas labajā krastā.  Vēlāk atgriezies savā darbavietā ministrijas kancelejā, pildījis Kara padomes sekretāra pienākumus.

Atvaļināts 1924. gada 1. aprīlī. Bijis zemkopis Odzienas pagasta Dambīšos, vēlāk dzīvojis Rīgā.

Pazīstams kā rakstnieks un dzejnieks. Sastādījis grāmatu "Daugavas sargi" (R., 1923. g.) u. c.

Bijis arī reportieris avīzē "Pēdējā Brīdi", Rīgas pilsētas Aizgādības pārvaldes kontrolieris. 

2. Pasaules kara laikā dienējis armijā. Kara beigās atradies Vācijā, kur 1945. gada aprīlī kritis amerikāņu gūstā.

1951. gadā izceļojis uz Austrāliju, dzīvojis Brisbenā, tur arī miris.