Jānis Lauva

Jānis Lauva dzimis Skrundā zemnieku ģimenē, tur arī pabeidzis pamatskolu. Bērnībā un jaunībā nākamais mākslinieks iepazina visus lauku darbus un zemnieka uzticamo darbabiedru zirgu. “Bez zirgiem viņš nevarēja,” vēlāk stāstīja dzīvesbiedre, kas zināja stāstu, ka Jānim mazotnē pēc kādas nelaimīgas nokrišanas tēvs aizliedzis zirgam iet pat tuvumā. Nelaimīgā kritienā kāja bijusi sabeigta, tomēr puika arī nākamajā dienā bijis zirga mugurā. Vēlāk zirgs kļuva par iemīļotu motīvu viņa gleznās.

1927.g. Lauva iestājās Mākslas akadēmijas figurālās glezniecības meistardarbnīcā, kuru pabeidza 1934.g. ar diplomgleznojumu “Uz darbu”. Savas reālās glezniecības pamatus viņš apguva pie MA izcilajiem glezniecības meistariem Kārļa Miesnieka, Konrāda Ubāna, Voldemāra Tones un Ģederta Eliasa.

No 1936.g. piedalījās dažādās izstādēs, kurās izstādīti darbi ar lauku dzīves ainām. Vecie ļaudis joprojām atceras žurnālā “Atpūtā” 30.gados publicētās Jāņa Lauvas gleznu reprodukcijas, kas vienkāršā valodā stāstīja par grūtā zemnieku darba skaistumu un viņa pacietīgo palīgu - bērīti. Gleznotāju Jāni Lauvu esot ļoti cienījis Kārlis Ulmanis. Kādā izstādē prezidentam iepatikušies viņa uzgleznotie zirgi, un viņš tos nopircis par lielu naudu. Tā abi sadraudzējušies, pēc tam mākslinieks gleznojis vairākus darbus  tieši pēc K. Ulmaņa pasūtījuma. 

No 1938.g. Jānis Lauva strādāja par zīmēšanas skolotāju Skrundas pamatskolā. Viņu atcerējās vecie skrundenieki Ernests Felds, Lūcija Lasteniece un vēl citi. Artūrs Heniņš savā grāmatā „Venta sakta” raksta: „Tagad lepojos, ka gleznotājs Jānis Lauva kā klases audzinātājs un zīmēšanas skolotājs ir parakstījis manu pirmās klases liecību.” Otrā pasaules kara laikā Lauva ir armijā, bet pēc kara viņš tiek nosūtīts uz filtrācijas nometni Krievijā. Atgriezies Latvijā, mākslinieks pārcēlās uz Kuldīgu, lai zīmēšanu un gleznošanu mācītu tur izveidotajā daiļamatniecības skolā.

1948.g. apprecējās ar kolēģi - ādas mākslinieciskās apstrādes meistari mākslinieci Helēnu Lauvu. Mākslinieka ģimenē auga audžumeita Ilze, kura beigusi mākslas vidusskolas dzintara apstrādes nodaļu. Tomēr viņa šajā profesijā nestrādāja. 1952.g. Kuldīgas lietišķās mākslas vidusskolu pievienoja Liepājas lietišķās mākslas vidusskolai. Jānis un Helēna jauno mākslinieku audzināšanu turpināja Liepājā. Šeit Jānis sāka aktīvāk nodoties radošajam darbam. Viņa darbnīcā pa septītā stāva logu varēja redzēt tikai mašīnas un kaijas, bet Liepājā, Skrundā, Kurzemes pusē un visā Latvijā Lauva visvairāk bija pazīstams kā daudzveidīgs sadzīves žanra gleznotājs, kura kompozīcijās dominē zirgi - meļņi, sirmji, bēri, dūkanie, kas redzami lauku darbos, pie akas, ganību aplokā.

1959.g. viņš kļuva par LPSR Mākslinieku savienības biedru. Joprojām ainavās parādījās māksliniekam tik tuvais motīvs - zirgi, bet ir arī pilsētas un jūras skatu gleznojumi: “Zvejas kuģi Liepājā”, “Mols”, “Jūra”, “Liepāja” u.c. Līdzās tiem jāpiemin mākslinieka darbs vēsturiskās glezniecības žanrā, piemēram, glezna “Durbes kauja 1260.g.”, “Kazaku uzbrukums strādnieku mītiņam Liepājas jūrmalā 1905.g.”, “Komjaunieši Liepājas aizstāvēšanā 1941.g.”.  Daudziem vecajiem skrundeniekiem mājā, kultūras namā, pagastā un skolā ir pa kādai mākslinieka dāvinātai gleznai. Skrundas ev.lut. baznīcas altāra gleznas autors arī ir Jānis Lauva.

1986.gadā Lauva kopā ar sievu atgriezās dzimtajā pusē. Viņam tā gribējās sagaidīt šeit savu 80 gadu jubileju. Viņš mira 30.jūlijā, kad līdz jubilejai palika vēl pusgads. Mākslinieku apglabāja Skrundas kapos. Bet Skrundā dzīvot palika viņa sieva Helēna Lauva, kas mira 2005.gadā 85 gadu vecumā, kā arī radi no Ilgoņa Lauvas puses, kas ir viņa uzvārda un dzimtas turpinātāji. Lauvas tēva mājās, kas atrodas Ventmalā pie pilsētas robežas, bija iecere izveidot muzeju, kur atrastos abu mākslinieku darbu kolekcijas, tomēr tā nav īstenota. 

Dagnija Dreika Nenoteikta sajūta noteiktā notikumā Skolotāja, gleznotāja Jāņa Lauvas piemiņai

Viss, itin viss vēl - nupat kā;

Viss ir atmiņas; viss ir - gaišs.

Kāda dzīve pieķērās manai, atkal,

Kā dadzis un neatlaižas.

Abpus ceļam vēlīgi klājušās

Vienā pusē gaisma, bet otrā aura.

Svešas dzīves caur mani gājušas - 

Rudie zirgi stelinģiem cauri.

Ir pārlaists dvēseles bads

Un auzubads, un ir sāpēts.

Kāds mani pieminēja nupat.

Un es to jutu …nez kāpēc.

Avots : gramata21.lv