Jākobs Grimms

 Jākobs Grimms (1785 — 1863) un Vilhelms Grimms (1786 — 1859)  jeb Brāļi Grimmi ir vācu zinātnieki, kas pasaules slavu ieguvuši ar sevis vāktajiem un rediģetajiem tautas nostāstiem un pasakām.

Brāļi Grimmi dzīvoja deviņu bērnu ģimenē. Viņu vecākiem, juristam Filipam Vilhelmam Grimmam un Dorotejai Grimmai, bija 8 dēli:

• Frīdirihs Hermans Georgs Grimms (1783-1784),
• Jākobs Ludvigs Karls Grimms (1785-1863),
• Vilhelms Karls Grimms (1786-1859),
• Karls Frīdirihs Grimms (1787-1852),
• Ferdinands Filips Grimms (1788-1844),
• Ludvigs Emils Grimms (1790-1863),
• Frīdirihs Grimms (1791-1792) un
• Georgs Eduards Grimms (1794-1795)), un 1 meita
• Šarlote Amālija Hassenfluga Grimma (1793-1833)).

1796. gada 10. janvārī, 44 gadu vecumā brāļu Grimmu tēvs mirst , šajā laikā viņa vecākais dēls Jākobs ir tikai 11 gadus vecs.

1798. gadā Vilhelms un Jākobs  pārceļas uz Kasseli, viņu mātes dzimto pilsētu, lai sāktu mācības vidusskolā.

Tur 13 un 14 gadus vecie zēni dzīvo kopā ar aukli.

1803.g. Vilhelms pabeidz vidusskolu (Jākobs 1802. gadā) un uzsāk mācības Mārburgas universitātes Juridiskajā fakultātē. Tur viņus saveda kopā ar profesoru Fridrihu Karlu Savinjī.

Profesors jauniešus ievilka tā saucamajā Heidelbergas romantiķu kustībā, kuras ietekmē viņi sāk kolekcionēt un pierakstīt pasakas.

1808. gada 27. maijā, 52 gadu vecumā mirst brāļu Grimmu māte un Jākobs sāk strādāt par Vestfāles galma bibliotekāru.

1812. gadā brāļi Grimmi pabeidz savu pirmo pasaku krājumu „Bērnu un mājas pasakas”, kurā ir 86 numurētas pasakas. Laikam ejot, viņi šo krājumu papildina 6 reizes un beigās tas sastāv no 200 numurētām pasakām un 10 „bērnu leģendām”.

1814.g. Vilhelms sāk strādāt par bibliotekāru Kaselē (uz turieni pārceļas arī Jākobs 1816.g.).

Brāļi Grimmi visa mūža garumā ir ļoti tuvi cilvēki. Daļēji tas varētu būt skaidrojams ar viņu līdzīgajiem raksturiem, kas viņiem ļauj viegli sadarboties, lai gan viņiem bija dažas būtiskas raksturīgas iezīmes — Jākobam labāk padevās un patika izpētes darbs, tieši viņš izstrādāja lielāko daļu no brāļu valodas un gramatikas teorijām, bet Vilhelms bija radošāks, viņa uzmanību vairāk piesaistīja mūzika un literatūra, Vilhelms ir atbildīgs par Grimmu pasaku kolekcijas patīkamo stilu.

Laika posmā no 1816. līdz 1818. gadam viņi publicēja divus izdevumus krājumam „Vācu leģendas”.

Vēlāk brāļu Grimmu interese par vecāku literatūru noved viņus pie vecāku valodu pētīšanas un to salīdzināšanas ar vācu valodu.

Jākobs sāka īpaši specializēties vēsturē un vācu valodas uzbūvē. Viņa pirmais grāmatas „Vācu gramatika” izdevums tika publicēts 1819. gadā.

Abi brāļi, īpaši Jākobs, arī strādāja pie līdzīgu vārdu pētīšanas dažādās valodās. Viņi veidoja likumus, kas tika saukti par „Grimmu likumiem”. Vēlāk tie tika paplašināti, lai atrastu visu Indoeiropiešu valodu vārdu saikni.

1825. gada 15. maijā Vilhelms apprecējās ar Henrieti Doroteju Vaildu. Viņiem bija četri bērni no kuriem trīs pārdzīvoja zīdaiņa vecumu — Karls, Jākobs un Agnese.

1830. gadā brāļi Grimmi pārvācās uz Getingenas universitāti, kur Jākobs sāka strādāt par profesoru un bibliotekāru, bet Vilhelms par bibliotekāra palīgu. Kā profesors Jākobs pasniedza lingvistiku un kultūras vēsturi.

Arī Vilhelms 1835. gadā kļuva par profesoru. Tajā pašā gadā viņi tika atlaisti par to, ka viņi pieteicās protesta akcijā, kad karalis gribēja atcelt Hanoveru konstitūciju.

1841. gadā Brāļi Grimmi tika ievēlēti par Berlīnes zinātņu akadēmijas locekļiem un ieguva tiesības lasīt lekcijas Berlīnes universitātē. Dzīves nogali brāļi Grimmi pavadīja veidojot pilnīgu vācu valodas vārdnīcu.

Pirmais sējums tika izdots 1854. gadā. Tajā bija 1824 lappuses, bet tika tikai līdz vārdam „Biermolke”. „Grimmu vārdnīcu” turpināja veidot vēl vairākas paaudzes pēc brāļu nāves līdz to pabeidza 1960. gadā.

Vilhelms nomira Berlīnē 1859. gada 16. decembrī. Jākobs turpināja darbu pie vārdnīcas un līdzīgiem projektiem līdz savas nāves dienai 1863. gada 20. septembrī.

Brāļi Grimmi ar savu darbu rada pamatu pasaku pētīšanai - ar savu pazīstamo pasaku krājumu "Bērnu un mājas pasakas", kas parādījās. Savas domas par pasaku izcelšanos viņi izteikuši gan krājumam pievienotās "piezīmēs", gan vēl citur. Grimmu pasaku krājums atšķiŗas no agrākiem līdzīgiem krājumiem caur to, ka viņā tautas stāstiem lūkots piepaturēt to pašu formu, kādā tie dzirdēti no tautas mutes(tomēr bieži vien pētnieki uzskata, ka daudz kas ticis pielikts klāt labskanībai). Brāļu Grimmu cenšanās, atstāt pasakām viņu tautā parasto formu, izskaidrojama ar tiem uzskatiem, kādi viņiem bija par pasakām, jo viņi veda pasakas sakarā ar seniem mītiem. Kad mīti pie visdažādākām tautām ar laiku pārmainījās, pārveidojās un beidzot pavisam panīka, tad no atliekām izcēlās tautas pasakas.

Lai paceltu pasaku vērtību to acīs, kas negribēja atzīt viņu zinātnisko vērtību, tad Jākobs Grimms ievadā saka: "Tagad vairs nav jāatvainojas par to, ka šiem ievērojamiem nostāstiem tiek piešķirta visa pētniecības un iztirzāšanas nopietnība un noteiktība, kādu vien mēs tagad beidzot vispārīm novēlam tautas valodai un dziesmām. Lai viņas ari turpmāk uzjautrina un pakavē laiku, kā tās jau tik ilgi un klusām darījušas, bet viņas var prasīt ari, lai atzīst viņu zinātnisko vērtību, kas tām nodrošina daudz plašāku un vispārīgāku atzinību".