Georgs Svikulis

Georga Svikulis- keramiķis, ilggadējs Jelgavas galvenais mākslinieks. Pēdējos 10 gadus veltījis Jelgavas pilsētas tēla veidošanai sakārtošanai, - veco ēku restaurēšanai, viņa laikā sākta iekārtot Driksas krastmala, izveidoti un sakārtoti skvēri, uzstādīti vairāki pieminekļi. Jelgava ik gadus notiek vasarā- smilšu, ziemās- ledus skulptūru izstādes.

Dzimis Liepājā, 1942. gadā, kara gados zaudējis tēvu.

1961. gadā beidzis Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu. 1968–1970 bijis ražošanas apvienības „Latvijas keramika” Liepājas iecirkņa vadītājs

1970–1999 bijis ražošanas apvienības „Latvijas keramika” Jelgavā galvenais mākslinieks,

2001-2012.  Jelgavas pilsētas galvenais mākslinieks. Izstādēs piedalās no 1961. gada.

Personālizstādes Liepājā un Rīgā (1985), Jelgavā (1985, 1992, 1997 – kopā ar Mārci Stumbri, 1996, 2002), Ferārā, Itālijā (1993), Varšavā, Polijā (1997). Kopš 1986. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedrs, Jelgavas mākslinieku organizācijas valdes priekšsēdētājs (1992–2007).

Precējies, 2 bērni, arī dēls ir keramiķis; 3 mazbērni

Miris Jelgavā 4/10/2012

***

Jelgavas Mākslinieku biedrības vadītājs Māris Brancis raksta:

-"Novembrī paredzēta to jubilāru darbu izstāde, kuriem šogad nodzīvotā mūža skaitļa galā ir nulle. Arī Georgam Svikulim pavasarī palika 70. Pirms pāris nedēļām jubilāri pulcējās muzejā, lai apspriestu šo notikumu. Georgs arī bija, norunāja par viņa darbu nogādāšanu uz muzeju un aizgāja. Viņš vienmēr bija lietišķs.

Par sevi nekad nerunāja, atbildei allaž izsviezdams kādu sulīgu frāzi vai pastāstīdams jaunu kreptīgu anekdoti, pēc vārdu smalkumiem nemeklēdamies ķešā. Todien bija nozudusi ierastā vitalitāte un spēks. Nu vairs nekad sastopoties viņš nepiestās, nepaklanīsies un neteiks: "Sveiks, latvieti!" vai "Sveiks, brāl!" Georgs Svikulis savu ir padarījis un aizgājis, kā vienmēr – neatkarīgi, stūrgalvīgi savu domu nesdams. Brāl, lai tev vieglas smiltis dzimtenes smiltājā!"

***

Autobiogrāfija

Manai vecmāmiņai un vectēvam ģimenē bija septiņi bērni, viņi dzīvoja Rīgā, Daugavgrīvā. Pēc vectēva nāves vecmāmiņa pārcēlās dzīvot uz Liepāju. Pēc kāda laika arī viņa saslima un nomira. Lielākie bērni varēja dzīvot paši, mazākos palīdzēja audzināt radinieki. Mana māte nokļuva bērnu namā, kur viņu apciemoja tikai brīvdienās. Tad māte izauga un apprecējās.

1942.gada 16.aprīlī viņai piedzimu es. Mans tēvs pazuda karā, kad es biju vēl mazs bērns. Izaudzināja, ieveda sabiedrībā un daudz man palīdzēja patēvs - kapteinis Feldmanis, kurš bija apbraucis visas jūras. Es mācījos Liepājas Raiņa 6.vidusskolā. Bērnība bija diezgan grūta, jo bija pēckara laiks. Skolas laikā man patika burāt ar laivu un ķert zivis, apmeklēju arī pulciņus, bet viena no mīļākajām nodarbēm bija darbs lidmodelistu pulciņā.

Kad pabeidzu skolu, mācījos Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā pie Pētera Kļaviņa un Žaņa Rubeža un Mākslas akadēmijā, kur pabeidzu Keramikas nodaļu. Biju trīs gadus iesaukts padomju armijā, kur nācās zīmēt vadoņu portretus. Es saskaitīju līdz 200 portretiem, bet pēc tam gan vairs neskaitīju - tas jau kļuva par rutīnu - dienesta beigās varēju ar aizmiegtām acīm kādu uzzīmēt. Liepājas periodā piedalījos jauno mākslinieku izstādē ar gleznām.

Kā savu pirmo atceros keramikas darbu izstādi 1962.gadā. Trīsdesmit gadus strādāju keramikā. Biju Jelgavas mākslinieku kopas vadītājs.

Tagad esmu Jelgavas pilsētas galvenais mākslinieks. Darbu es uzskatu par savu hobiju. Vārdu “atpūsties“ saprotu tā: “Tu strādā, tad nomaini darbu un turpini darīt kaut ko citu, bet nīkt bezdarbībā - es to neprotu “.

Man ir dēls un meita . Dēls arī ir keramiķis. Man jau ir trīs mazbērni - vecākā ir Tija, kura mācās Spīdolas ģimnāzijā 5.klasē , vidējais mazdēls iet 2.klasē un jaunākajam mazbērnam ir 2 gadi . Man patīk daudz ceļot. Brīvajā laikā patīk iekopt sev iemērīto zemīti. Nedomājot es varu atbildēt - mīļākais ēdiens ir speķrauši. Mīļākā filma ir “ Eņģeļmāte Joanna “ un mīļākais raidījums - ziņas. Uz jautājumu “Vai ticat brīnumiem ? “ atbildu: “Protams, kā tad bez tiem! Ticu arī liktenim, kas lemts, tam jānotiek, un to nevar mainīt. Daļēji ticu pārdabiskajām parādībām , jo ne es, ne arī kāds cits nevar apgalvot ka tādas eksistē, bet nevar arī pārliecinoši teikt, ka tādu nav .

Uz jautājumiem, kādi ir mani nākotnes plāni , es vienmēr atbildu: “Vēl strādāt , strādāt … Man ir sapnis: atstāt darbus, kuri priecētu līdzcilvēkus vēl ilgi pēc manas aiziešanas. Bet mana sapņu pilsēta ir Liepāja , es ceru tur kaut kad atgriezties.”