Inguna Strenga

Jau 17 gadu vecumā Inguna sapņoja kļūt par skolotāju - mācīt saviem audzēkņiem izprast un mīlēt savas dzimtās valodas skaistumu un bagātību. Šo sapni viņa piepildīja Zemgales vidusskolā, kur nostrādāja no 1984.gada līdz pat 1995.gada vasarai. 1995.gada jūnijā viņa novadīja izlaidumu savai mīļajai audzināmajai klasei, "saviem bērniem", bet jau jūlijā mums visiem nācās no viņas atvadīties pavisam. Uz satikšanos Debesīs!

Zemgales vidusskolas 10.klase: "Inguna Strenga bija kā mūsu klases otrā audzinātāja. Viņa daudz interesējās par mums, kā mums klājas, vienmēr centās izpalīdzēt un saprast. Skolotāja mums palikusi prātā ar savu kluso, nedzirdamo gaitu - gar solu rindām viņa staigāja kā klusa, balta miera dūja. Tā bija skolotāja, par kuru var tikai sapņot. Šodien mēs tā īsti apzināmies, cik ļoti mums viņas pietrūkst - viņas miera, smaida, sirsnības un labestības. Paldies, Jums, skolotāj, par baltajām literatūras stundām!" /Slampes Atspulgs 1996.gada oktobris/

"Man patīk jūsu smiekli.

Jā, jā, jūsu visu smiekli.

Tavi, tavi, tavi, tavi,

Protams, protams, arī tavi.

Tev tie skan kā mazi zvani,

Tev – kā kalnu atbalss tāla,

Tev... kā... rasa krītot zālē.

Tev kā ūdens kritums spēcīgs.

Un, kad dzirdu jūsu smieklus,

Smieklus siltos, jautros, dzidros,

Gribas smieties arī man.

Jūsu smiekli priecē mani.

Un es zinu labi tad:

Smiekli – saules zvani." /I.Pakalniņa 1974.gads/