Mārtiņš Hemnics

Mārtiņš Hemnics (vācu: Martin Chemnitz, vēsturiski Kemnitz, Kemnitzius, Chemnitius, Chemnizius, dzimis 1522. gada 9. novembrī, miris 1586. gada 18. aprīlī) bija t.s. otrās paaudzes luteriskais teologs, Mārtiņa Lutera sekotājs, ekleziālā autoritāte un mācītājs. Saukts arī par Alter Martinus jeb Otro Mārtiņu un viņam veltīts teiciens: Si Martinus non fuisset, Martinus vix stetisset (Ja [otrais] Mārtiņš (Hemnics) nebūtu nācis, tad [pirmais] Mārtiņš (Luters) diez vai spētu pastāvēt).

Mārtiņš Hemnics piedzima Treienbrīcenē (Treuenbrietzen) Brandenburgas markgrāfistē (mūsdienu Vācija). Visticamāk kristīts 11. novembrī, tādēļ arī nosaukts par Mārtiņu. Studēja Frankfurtes pie Oderas, Vitenbergas un Kēnigsbergas universitātē. Izglītošanās notika fragmentāri un dažādās pilsētās Hemnica finansiālo grūtību dēļ. Doktora grādu ieguva 1568. gadā Rostokā. Iesaistījies Lutera sekotāju teoloģiskajās diskusijās pret Andreasu Ozianderu.

Studiju laikā Vitenbergā Hemnicu mazāk ietekmēja Mārtiņš Luters kā Filips Melanhtons, kuru viņš arī uzskatīja par savu skolotāju. Par spīti tam, ka savos darbos un uzskatos Hemnics pārstāvēja Melanhtona kritizētājus - gnezioluterāņus, tomēr viņš nekad nav publiski kritizējis vai nosodījis Melahtonu.

1554. gadā atgriezies studēt Vitenbergā, Hemnics tika uzņemts arī kā universitātes mācībspēks. Taču šajā amatā nepalika ilgi, jo sekojot Braunšveigas adjunkta Joahima Merlina aicinājumam, pieņēma Braunšveigas Mārtiņa baznīcas mācītāja un koadjunkta amatus. Kopš 1554. gada līdz pat savas nāves gadam viņš dzīvoja, kalpoja un strādāja tieši šajā pilsētā.

Laulājās 1555. gada 19. martā ar jurisprudences licenciāta Pētera Hāna meitu Annu. Ģimenē dzimuši desmit bērni, no kuriem brieduma gadus sasnieguši četri.

1567. gada 20. septembrī M.Hemnicu aicināja, 24.septembrī apstiprina rāte un 15.oktobrī viņš oficiāli ieņem Braunšveigas superintendanta posteni. 1584.gadā, slimības un vecuma dēļ atstāja superintendanta amatu. Amatu izpildīja ar lielu apzinību un rūpību. Savās garīgā amata pilnvarās norādīja uz sava suverēna - hecoga Jūlija - divkosību ticības jautājumos.

Teoloģiski nozīmīgākā darbība saistīta ar luteriskās teoloģijas nostiprināšanu Svēto Rakstu Bībeles pamatā, sistemātiska (dogmatiska) nostiprināšana un polemika ar katoļiem par teoloģiskiem jautājumiem.

Nozīmīgākie darbi: