Bruno Skulte

Bruno Skulte 
(1905 – 1976)

Tēvs Pēteris Skulte (1875 – 1967) – būvuzņēmējs. 20.g.s. sākumā aizbraucis uz Kijevu, kur esot piedalījies pirmās spēkstacijas būvē. Krievijā Pēteris iemīlējies tēlnieka Pjetro Rizolati, kurš viņam piegādāja būvēm akmeņus, skaistajā meitā. Latviešu būvuzņēmēja Pētera Skultes un viņa sievas Viktorijas ģimenē kā vecākais no pieciem dēliem piedzimst Bruno, pēc tam Ik pa diviem gadiem pasaulē nāk vēl trīs dēli – Voldemārs, Ādolfs – nākamais komponists, ērģelnieks, pedagogs – un Ferdinands.

1922. gadā būvuzņēmējs Pēteris Skulte atgriežas Latvijā un sāk dzīvi no jauna. Divdesmitajos gados viņš uzceļ sev skaistu māju Meža­parkā.

1923. gadā pasaulē nāk Pētera piektais dēls Oļģerts, kurš vēlāk Amerikā rosinās sava vecākā brāļa Bruno Skultes "Vilkaču mantinieces" iestudēšanu. Bruno un Ādolfs kļūst par diplomētiem mūziķiem, bet Voldemāram un Oļģertam studijas neļauj pabeigt karš.

1931. gadā Bruno Skultes iestājās profesora Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē Latvijas Konservatorijā. Vēlāk turpināja mūzikas izglītību profesora Jāņa Mediņa orķestra diriģēšanas klasē, kuru beidza 1937. gadā.

Diriģēšanas prasmes papildināja pie ārzemju diriģentiem – Berlīnes Valsts operas diriģenta Leo Bleha un austriešu diriģenta Klemensa Krausa.

Pēc studijām Bruno Skulte spēlēja ērģeles Katlakalna baznīcā. Pirmajos kara gados turpināja darbu Latvijas radio un Liepājas operā kā mākslinieciskais vadītājs un diriģents.

Nokļuvis Vācijā, Bruno Skulte strādāja Berlīnes un Rostokas radio.

Vēlāk Herenvikas latviešu nometnē izveidoja jaukto kori, bet Oldenburgā 1945. gadā, iesaistot emigrējušos māksliniekus no dzimtenes, pat nodibināja un vadīja operu!

Neiedomājams brīnums – latviešu opera bēgļu nometnē! Klausītāju vidū – trimdas intelektuālais zieds, arī latviešu mūzikas metrs Jāzeps Vītols.

Te top trīs operas – Maskanji "Zemnieka gods", Pučīni "Madame Butterfly” un Rosīni “Seviļas bārddzinis”. Liktenis šajā pilsētiņā saved arī pārējos brāļus. Vācu fabrikā pie lidmašīnu daļu būves strādājušajiem Pēterim Skultem (senioram) un dēlam Voldemāram izdodas pārdzīvot mežonīgo Drēzdenes bombardēšanu. Pēc tam abi aizbrauc uz Tīringu, kur pie paziņām dzīvoja viņu ģimenes.

"Mans tēvs Ferdinands no kāda latviešu izcelsmes amerikāņu zaldāta uzzināja, ka šo apgabalu sabiedrotie gatavojas atdot krieviem," atceras Pēteris Skulte, "tad viņš sataisīja fiktīvus papīrus, no zaļa kartupeļa izgrieztu štempeli iemērca sarkanās pretbaktēriju zālēs un dokuments gatavs!

Tā mēs tikām prom uz Oldenburgu." Tur Bruno Skultes dibinātajā operas orķestrī iesaistījās visa dzimta – Ferdinands sita bungas un timpānus, Oļģerts, pēc leģiona ticis vaļā no sabiedroto gūsta, spēlēja klarneti un saksofonu, Voldemārs – vijoli, bet Pēteris Skulte (juniors) – trompeti un bazūni.

Caur Vāciju komponista dzīves ceļš veda uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur viņš aktīvi diriģēja trimdas latviešu korus un septiņas reizes stājās pie trimdas Dziesmu svētku virsdiriģenta pults.

Ne mazāk dedzīgs bija Skulte – komponists. Daļa darbu, kas tapa trīsdesmitajos gados, sadega padomju lidmašīnu uzlidojumā pa ceļam uz Vāciju, tomēr saraksts joprojām ir apbrīnas vērts.

Krietns skaits dziesmu jauktajiem, vīru, sieviešu, bērnu koriem, kantātes, baleti, instrumentāli vokālā kamermūzika un – opera "Vilkaču mantiniece".

Ap 1990. gadu tā piesaistīja Latvijas Nacionālās operas diriģenta Jāzepa Lindberga interesi.

Viņš lūdza Bruno brāli Ādolfu Skulti sagatavot darbu uzvešanai. Diemžēl profesora aizņemtības dēļ tas nebija iespējams. Pasaules pirmizrādi Bruno Skultes lielākais sirdsdarbs piedzīvoja nupat.

Bruno Skultes darbīgais mūžs aprāvās tālu no mājām – viņš aizgāja mūžībā 1976. gada 19. maijā Ņujorkā. Urna ar mākslinieka pelniem apglabāta Brāļu kapos Elka parkā Katskiļu kalnos Ņujorkas štatā.

Pēc Vitas Kraujas materiāliem