Eduards Svirlovskis

SVIRLOVSKIS Eduards, Dr. pharm., profesors. Korporācijas „Lettgallia“ filistrs.

Profesors bijis pazīstams zinātnieks ne tikai Latvijā, bet daudz strādājis arī ārzemēs - Berlīnē, Vīnē, Bernē, Turkestānā u.c. Sarakstījis vairākas mācību grāmatas, publicējis ap 60 zinātnisku darbu. Apbalvots ar TZO.

Farmakognosts, farmācijas zinātņu doktors, profesors Eduards Svirlovskis dzimis Jelgavas novada Ūziņos, "Lieldimzēnu" māju saimnieka ģimenē.

Mācījies Ūziņu pamatskolā, pēc tam Zaļenieku pagastskolā, tad Mītavas klasiskajā ģimnāzijā.

Beidzis Jelgavas ģimnāziju,                

1899/1906. beidzis Tērbatas Universitāti, mag. pharm.,                

1906/1908. Pēterpils „Krēsliņa“ aptiekas laborants,                

1908/1918. Pēterpils farmaceitiskās biedrības laboratorijas vadītājs un farmācijas žurnāla redaktors,                

1916/1919. Zemkopības ministrijas vecākais speciālists,                

1919. Latvijas veselības departamenta dienestā, ķīmijas nodaļas vadītājs,                

1920. ievēlēts par Latvijas Universitātes ķīmijas fakultātes docentu,                

1924. ievēlēts par profesoru,                

1937. g. 20. maijā E. Svirlovskis aizstāvēja disertāciju par tēmu: "Hibridoloģiskas un embrioloģiski — citoloģiskas studijas par Digitālis ģinti" un ieguva Dr. pharm. grādu.

E. Svirlovska mājas "Dimzēni" ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, un viņa atdusas vieta Ūziņu Priežu kapos ir vietējās nozīmes vēstures piemineklis. Arī profesora sieva Zelma Svirlovska apbedīta Ūziņu Priežu kapos.

     

  Profesoru Dr. pharm. Eduardu Svirlovski atceroties. 

1964.04.01 Universitas Dr. pharm. Kārlis Kazerovskis  

Nav tik vienkārši asistentam rakstīt par savu profesoru, pret ko rakstītājam ir liels respekts un cieņa, un kam viņš daudz pateicības parādā ne tikai par to, ko mācījies profesora lekcijās un laboratorijā, bet vēl vairāk par to, ko mācījies no profesora personīgās priekšzīmes. Sākot prof. Svirlovska piemiņas rakstu, citēju Emersonu un Rasseilu Kirku, jo viņu izteiktajās dzīves patiesībās atrodam galvenos pavedienus, kas tik raksturīgi profesora dzīvei un viņa dzīves filozofijai:

"It is not really what we accomplish in life, but rather what we stand for, that counts" (Emerson).

"A good teacher teaches as much by what he is, as by what he says" (Russell Kirk).

Biogrāfija:

Cienījamais filistris savas gaitas sācis 1874. gada 10. novembrī Zemgalē, Jelgavas apriņķī, Jēkabnieku pagasta Liel-Dimzēnos.

Studējis Tērbatā no 1899. — 1906. gadam un universitāti beidzis ar farmācijas maģstra grādu. Jau studiju sākumā uzņemts Lettgallijā un bija viens no pirmajiem krustdēliem.

Par savu krusttēvu viņš izvēlējās fil. dibinātāju J. Ozolantu, kas savā raksturā un dzīves filosofijā bija stipri atšķirīgs.

Jau 1908. g. filistri aicināja par Krievu farmaceitu žurnāla redaktoru un Pēterburgas farmaceitu biedrības laboratorijas vadītāju.

Šajā amatā viņš palika līdz 1918. gadam.

1914. g. viņu komandēja uz Šveici, kur viņš papildinājās pie prof. Tschircha farmakognozijā un prof. Tunmanna augu mikroķīmijā. Prof. Tschirchs faktiski ir farmakognozijas, kā zinātniskas disciplīnas, nodibinātājs. Viņš bija tā laika lielākā autoritāte savā nozarē un vēl šodien Tschircha pētījumi un grāmatas ir neaizvietojamas mikroskopiskā un fitoķīmiskā farmakognozijā. Tschircha attēlam prof. Svirlovskis savā kabinetā bija ierādījis izcilus vietu.

1916. un 1917. gada vasarās bijis komandējumā Turkestānā ar uzdevumu pētīt turienes ārstniecības augus un iekārtot opija izmeklēšanas laboratoriju Semirecas apgabalā.

1919. gadā fil. Svirlovskis atgriezās Latvijā un vienu gadu strādāja Veselības departamenta dienestā par Ķīmijas daļas vadītāju.

1920. gadā viņu ievēlēja par docentu L.U. Ķīmijas fakultātē, Farmācijas nodaļā.

1924. gadā ieguva profesūru un šajā amatā palika līdz sava mūža beigām.

1943. gada rudenī viņš apprecēja ārsti Bērziņas jkdzi, kas profesoru bija vairākkārt ārstējusi Rīgas Pilsētas 1. slimnīcā.

1944. g. pavasarī kopā ar kundzi aizbrauca uz savām lauku mājām un šeit profesoru pārsteidza straujais krievu armijas iebrukums. Viņš palika aiz frontes joslas. Kopā ar dzīves biedri viņš palika Latvijā, turpināja strādāt Universitātē un 1949. g. 17. maijā aizgāja aizsaules ceļu.

 Apglabāts Jēkabnieku pagasta Ūziņu kapsētā, kur nelaiķis bija speciāli izbūvējis savas dzimtas kapu vietu.

 

 Zinātniskā un pedagoģiskā darbība:

Prof. Svirlovskis noorganizēja un vadīja Farmakognozijas Institūtu, Baznīcas ielā 5 un Ārstniecības Augu Izmēģināšanas dārzu, kas sākumā atradās Kronvalda bulvārī iepretim Ķīmijas ēkai. Vēlāk to pārvietoja uz LU Botānisko dārzu, Kandavas ielā, Pārdaugavā.

Filistris noorganizēja arī drogu muzeju un šajā pasākumā piedalījās arī viņa tā laika subasistents fil. mag. pharm. R. Jākobsons. Profesors lasīja farmakognoziju farmācijas un veterinār medicīnas studentiem. Pašā sākumā šo priekšmetu vajadzēja klausīties arī mediķiem. Farmācijas un ķīmijas studentiem viņš lasīja mikroskopiju. Samērā liels ir te LU beigušo skaits, kas strādāja savus diplomdarbus prof. Svirlovska vadībā. Bez izņēmuma visi viņa diplomandi nāca no buršu aprindām un to skaitā netrūka arī lettgaļu: fil.-  fil. A. Ēks, J. Okše, R. Jākobsons, A. Mednis, E. Mālers, K. Kazerovskis un A. Brēmanis. Par saviem subasistentiem kopš 1925. gada profesors bija izvēlējies tikai lettgaļus: com. com. R. Jākobsonu, R. Zvejnieku, E. Māleri, K. Kazerovski un H. Cālbergu.

 Kā asistenti pie viņa ir strādājuši A. Lidurte, M. Skuja, O. Grauze (fil. K. Grauzes kdze) un ar 1939. gadu K. Kazerovskis. Lai padziļinātu un paplašinātu savas profesionālās zināšanas un redzes loku vispār, filistris 1923. gada vasarā strādāja Berlīnes Farmaceitiskā Institūtā un Botāniskā dārzā, 1929. gada vasarā — Vīnes Botāniskā Institūtā. Studiju ceļojumos viņš bja apmeklējis Itāliju, Dienvidslāviju un Grieķiju. Vienā no ceļojumiem to pavadījis fil. dibinātājs J. Ozolants.

Prof. Svirlovskis publicējis ap 30 zinātnisku darbu, kuros pa daļai līdzi strādājuši arī viņa skolnieki. Viņa spalvai pieder arī divi mācības grāmatas: Mikroskops un Farmakognozija. Pēdējā aptver vispārējo daļu. Otrā, jeb speciālā daļa, palika rokrakstā, šīs divi grāmatas bija pirmās mācības grāmatas šajos priekšmetos latviešu valodā. Unversitātes darbā un sevišķi sarakstot "Farmakognoziju", profesors bijis ļoti rūpīgs, uzmanīgs un pašu priekšmetu iztirzājis no jauna, moderna viedokļa. Grāmatas saturā farmakoķīmijai ,mikroķīmijai un farmakoloģijai viņš bija piegriezis izcilu vērību.

Sakarā ar rūpīgi izmeklēto grāmatas saturu un moderno pieeju pašam priekšmetam, prof. Svirlovska "Farmakognozija" bija ļoti vērtīga mācības grāmata ne tikai farmācijas studentam, bet arī fakultāti beigušam viņa praktiskā darbā. Arī Savienotajās Valstīs, mācot šo priekšmetu, bieži esmu atradis atbildes šajā grāmatā. Interesanti atzīmēt, ka šodien labākās un iecienītākās farmakognozijas mācības grāmatās un lekcijās vispār, mācības viela tiek iztirzāta no farmakoķīmiskā viedokļa. Šā modernā uzskata dēļ profesoram bija domstarpības ar vienu no saviem kolēģiem, konfilistri. Tagad jāatzīst, ka prof. Svirlovskis bijis tālredzīgāks. Uzpirkstenes lapu lieto ārstniecībā ne tādēļ, ka tai ir noteikta forma un īpatna lapas uzbūve, bet gan tāpēc, ka šī droga satur tā saucamos sirds glikozīdus, kas ietekmē sirds ritmu un arī pašu sirds muskulatūru. Jaunām idejām un šo ideju īstenošanai visos laikos un visās dzīves nozarēs ir bijusi opozīcija. Šī opozīcija ir tieši proporcionāla idejas oriģinālitātei, bet opozīcija nekad nav spējusi apturēt dzīvē progresu. Runājot par profesora grāmatu, nevaru neminēt aizkustinošu gadījumu: fil. A. Brēmanis sava skolotāja grāmatu savā karavīra somā iznēsājis pa visiem Volchovas purviem un gūstekņu nometni Beļģijā. Grāmata filistrim ir vienīgā manta, kas viņam līdzi no Latvijas.

 Savos zinātniskos pētījumos prof. Svirlovskis galveno vērību piegrieza Latvijā kultivēto ārstniecības augu kvalitatīvam un kvantitatīvam ķīmiskam sastāvam. (Galvenie ārstniecības augu audzētāji tajā laikā bija L.U. Lauksaimniecības fakultātes Izmēģinājumu farma Vecaucē un brāļu Kalniņu saimniecība Allažos.) No atsevišķām drogām šeit jāpiemin Uzpirkstenes lapa, Baldriāna sakne, Piparmētras lapa, Velnābola lapa, Driģenes lapa un citas Latvijā audzē tas drogas. Uzpirkstenes lapas bioloģisko izvērtēšanu izdarīja Mag. pharm. A. Lidurte (vēlāk nelaiķa fil. H. Freijas kundze) prof. Svirlovska vadībā, Farmakognozijas Institūtā. Vēlāk šo izvērtēšanu izdarīja Ārst niecības līdzekļu pagatavošanas laboratorijā, ko vadīja nelaiķis fil. prof. Dr. pharm. J. Ruments. Ārstniecības augu uzņēmums, ko vadīja fil. R. Jākobsons šo standartizēto drogu pat eksportēja uz Igauniju, Lietuvu, Somiju un Zviedriju. Bez tam profesors pētīja ķīmisko sastāvu arī savvaļā augošiem ārstniecības augiem, piemēram  - Miltenāju lapai. Viņš interesējās arī par augiem, ko lietoja tautas ārstniecībā, piem. sūreni un vienu staipekņu sugu.

Farmakognozijas Institūta ārstniecības augu izmēģināšanas dārzā prof. Svirlovskis vadīja aklimatizēšanas mēģinājumus ar daudziem ārst niecības augiem, kas Latvijā nebija atrodami: piem. Arnica montana, Ricinus communis, Glycyrrhiza glab ra un G. echinacea, Coriandrum sa tivum, Foeniculum vulgare, Inula helenium, Digitalis lanata un citiem ārstniecības augiem. Prof. Svirlovski sevišķi interesēja Digitalis ģints augu krustojumi un to embrioloģiskā attīstība. Šo pētījumu rezultāti sakopoti viņa doktora disertācijā — "Haibridoloģiskas un Embrioloģiski-Citoloģiskas Studijas par Digitalis Ģinti".

Disertāciju profesors sekmīgi aizstāvēja 20. maijā, 1937. gadā. Šī izcilā panākuma dēļ Lettgallia's Konvents godināja savu cienījamo filistri un pasniedza viņam Zinātņu Doktora nozīmi zeltā ar iegravējumu nozīmes muguras pu sē: Prof. Dr. pharm. E. Svirlovskim Lettgallia's Konvents.

1943. gada maijā profesors šo Konventa dāvanu atdeva savam skolniekam — asistentam Kārlim Kazerovskim doktora disertācijas aizstāvēšanas gadījumā, reizē ar to simboliski turpinot vienu no Konventa skaistajām tradīcijām. Nobeidzot prof. Svirlovska akadēmiskās darbības aprakstu vēl jāpiemin, ka profesors ļoti rūpīgi sekoja jaunām zinātniskām grāmatām un jaunākiem profesionāliem žurnāliem. Tādēļ, neskatoties uz viņa konservatīvo dabu, profesors savos pētījumos pielietoja jaunākās pētniecības metodes. Tā, piem., jau trīsdesmito gadu otrajā pusē viņam bija pazīstama chromatogrāfija, toreiz pilnīgi jauna pētniecības metode atsevišķo ķīmisko sastāvdaļu izolēšanai. Cik zināms, filistris bija pirmais, kas šo metodi pielietoja LU un ar šo techniku ie pazīstināja arī šo rindu rakstītāju. Chromatogrāfija šodien ir neaizvietojama technika pētniecības laukā un ja šodien tik daudz sasniegts fitoķimijā un citās ķīmijas nozares, tad tā ir chromatogrāfija ar tās dažādām variācijām, kas ir pavērusi tik daudz dabas noslēpumu. 

 

Profesionālā un Sabiedriskā darbība:

 Savu talantu un savu enerģiju prof. Svirlovskis izlietoja Latvijas farmaceitu jaunās paaudzes sagatavošani un farmakognozijas, kā zinātnes disciplīnas, padziļināšanai. Profesionālā, sabiedriskā un politiskā dzīvē viņš apmierinājās vairāk ar kritiska novērotāja lomu. Pēc savas dabas un rakstura prof. Svirlovskis bija tipisks zinātnieks un liels grāmatnieks, kam bija svešas personīgas ambīcijas un sava stāvokļa izmantošana personīgām interesēm. Tomēr viņam interesēja dažādo politisko grupu, dažādo sabiedrisko organizāciju un atsevišķu tautību vēsture, raksturs, mērķi un centieni un šīm lietām pieskaroties profesors runāja ar pārliecinošu autoritāti un zināšanām, dibinot savus slēdzienus uz vēstures un dzīves ikdienā novērotiem faktiem. Interesanti bija klausīties profesora dzīves vērojumos un spriedumos un klausītājam bija jāatzīst, ka tās stundas bija reti vērtīgas un pamācošas, jo viņš faktiski, lasīja lekciju "dzīves mācība".

Diemžēl, šīs lekcijas bija pieejamas tikai nedaudz profesora draugiem un viņa skolniekiem. Attiecībā uz profesionālām organizācijām jāpiemin, ka profesors bija biedrs

• Latvijas Farmaceitu,
• Latvijas Ķīmiķu un
• Latvijas Biologu Biedrībās.

Pēdējā viņš bija atradis daudz draugu: prof. Maltu, doc. Zāmēli, doc. Ābeli un prof. Treboux. Profesoru bieži redzējām arī kā konsultantu Latvijas Ārstniecības augu uzņēmumā un Latvijas Sarkanā Krusta Ārstniecības līdzekļu noliktavā, ko vadīja nelaiķis fil. J. Okše.

Prof. Svirlovskis bija arī viens no Latvijas Farmakopejas autoriem. Viņa redakcijā bija aprakstītas augu un dzīvnieku valsts drogas. Kādu laiku viņš rediģēja arī Latvijas Farmaceitu žurnālu.

Konventa dzīvē viņš nav bijis sevišķi aktīvs, tomēr jo bieži vinu redzējām oficiālos Konventa sarīkojumos. Viņš ir viens no Lettgallia's Filistru Biedrības dibinātājiem un tāpat viens no organizātoriem Filistru Biedrību Savienībai. Pēdējā viņš bija izpildījis dažus amatus. Profesors vienmēr apvaicājās saviem subasistentiem par Konventa dzīvi un notikumiem. Šajās reizēs viņš arī neskopojās ar savām domām un uzskatiem.

 

 Raksturs un dzīves filozofija:

 Kā jau iepriekš minēts, prof. Svirlovskis bija tipisks zinātnieks, liels lasītājs, stipri noslēgts un atturīgs ne tikvien savā personīgā dzīvē, bet arī attiecībās ar studentiem, asistentiem, darba kolēģiem un cilvēkiem vispār. Tikai atsevišķās reizēs viņa studentiem un asistentiem bija izdevība runāt ar profesoru ārpus viņa laboratorijas un darba kabineta. Šajās reizēs tad arī bija izdevība baudīt un  mācīties no tiem gara un zināšanu apcirkņiem, ko viņš bija sakrājis un izkopis savā garajā mūžā. Kā jau lielam grāmatniekam, viņam nebija sveši ne tikai latviešu rakstnieki un dzejnieki, bet viņš ļoti labi pazina vācu un krievu klasiķus un pa daļai arī angļu literatūru. Attiecīgos vācu un krievu autoru darbus viņš lasīja to oriģinālvalodā. Šillers, Gēte, Tolstojs un Šekspīrs bija viņa iemīļotākie autori.

Profesoram nebija sveši arī seno grieķu un romiešu darbi, viņš bieži tos citēja.

 Savu "Farmakognozijas'" pirmo daļu viņš sāk ar Senekas vārdiem:

"Multum adhuc restat operis, multumque restabit; ne ulli praecludetur occasio aliquid adhuc adjicendi."

Grāmata un žurnāls bija profesora tuvākie un pastāvīgie draugi un tie aizņēma viņa brīvo laiku un aizpildīja viņa vieninieka dzīvi. Grāmatā viņš atrada izklaidēšanos un rakstnieka vai dzejnieka domas, ietērptas rakstītā vārdā, sagādāja viņam baudu, pārdzīvojumu un apmierinājumu viņa izsmalcinātam estēta garam.

Fiilistri interesēja arī glezniecība un senā architektūra. Viņa viesi parasti bija pārsteigti par tām daudzajām gleznām un gleznu reprodukcijām, kas rotāja viņa dzīvokli. Senā architektūra, domājams, ir bijusi viens no galveniem motīviem viņa ceļojumam uz Itāliju un Grieķiju. Kad klausījāmies profesoru debatējam par Rembrantu, Mikelandžello, vai raksturojot Gotisko vai Bicantīnas stilu celtniecībā, tad bija grūti iedomāties, ka šis pats cilvēks reizē bija arī farmaceits un atzīts mācības spēks šaurā zinātnes nozarē.

Sakarā ar profesora noslēgtību un atturību, saprotams, viņam nebija daudz tuvu draugu. Pēdējie galvenokārt bija Konventa locekļi, viņa studiju biedri no Tērbatas laikiem, ka  Fil prof. E. Zariņš, prof. J. Kupcis, J. Ozolants un E. Stambergs. No jaunākās paaudzes prof, ievērību un draudzību bija izpelnījušies prof. J. Ruments, prof. E. Roze, J. Okše, A. Mednis un R. Jākobsons.

Prof. Svirlovskis savā darbā un prasībās pret studentiem, diplomandiem un asistentiem bija stipri sīkumains un pat pedantisks.

"Es Jūsu vietā darītu tā", bija parastā profesora piezīme, ja kāds no mums nesekoja viņa norādījumiem. Jāatzīst tomēr, ka šīs īpašības nebija tipiskas tikai profesoram. Šīs īpašības vairāk vai mazāk raksturo katru apzinīgu farmaceitu. Farmaceita darbs nepieļauj paviršību vai acumēru, farmaceita darba izpildījumam jābūt nevainojamam, jo viņa darbā kļūdas nedrīkst ieviesties. Profesors nekad nelika gaidīt uz savām lekcijām vai eksāmeniem. Ja students atnāca uz eksāmenu ar nokavēšanos, pēc tam, kad viņš studentu jau pāris reizes bija izmeklējies, tad viņš zobgalīgi piemetināja: "Nu ja, Jūs gribat būt tā saule - un man jābūt tai planētai."

Savas stingrās nostājas dēļ filistris bija viens no visvairāk respektētākiem mācības spēkiem Ķīmijas fakultātē. Ar paviršām zināšanām neviens uz viņa eksāmeniem negāja, jo ikvienam jau iepriekš bija zināms, kāds tad būs liktenis. Saprotams, ka profesors nebija starp populārākiem mācības spēkiem un tāds viņš arī nekad nevēlējās būt, tas nebija viņa dabā. Viņš nekad nemēdza pats par sevi runāt, viņš izvairījās arī citu slavināšanas. Par viņa spējām un viņa panākumiem runāja viņa padarītais darbs, viņa dzīves principi un viņa personīgā priekšzīme.

Kaut gan viņš bija izvēlējies fil. dibinātāju J. Ozolantu par savu krāsu krusttēvu un kaut arī gandrīz visu savu mūžu nodzīvoja kā vieninieks, tomēr prof. Svirlovskim bija sveša bohēmieša dzīve. Izklaidēšanos pie alus jeb dzidrā glāzēm vai kāršu galda viņš vienkārši neatzina. Viņš nepiekrita parastam buršu teicienam: "In vino Veritas". Profesoram, kas tik labi pārzināja farmakoloģiju nebija sveša alkohola iedarbība. Viņš nevarēja saprast, kāpēc ierobežot smadzeņu sistēmas augstākos centrus, lai izraisītu draudzību un radītu t.s. sirsnību. Draudzība un sirsnība, kas izpaužas tikai šādos apstākļos nav dabīga — tā radīta mākslīgi. Savus ciemiņus profesors pie pusdienas vai vakariņu galda sabiedrības tradīcijas dēļ, pacienāja ar glāzi aqua vitae un tad, ne jau nenovīdības dēļ, pēc pirmās glāzes pudele tika novietota atpakaļ skapī. Saprotams, ka no vienas un tās pašas pudeles profesors cienāja savus viesus pat vairākus gadus.

Viņš atzina un sekoja vecai dzīves gudrībai — ko dari, to dari ar mēru un ar jēgu.

 Prof. Svirlovskis bija viens no iztikušiem filistriem. Viņam piederēja lielas un skaistas lauku mājas uz Svētes upes krasta Jēkabnieku pagastā. Lielajā dzīvojamā mājā, otrajā stāvā bija speciāli izbūvētas divi viesu istabas.

Rīgā viņam vienmēr bija ērts un ar gaumi iekārtots dzīvoklis. Savos saimnieciskos darījumos profesors nebija izšķērdīgs, daži viņu dēvēja pat par skopu. Viņa dzīvē kredīts nekad nebija cieņā, dzīvot bez plāna un tikai šodienai —tas nesaskanēja ar profesora dzīves principiem.

Bajārs savās lauku mājās, gara aristokrāts, respektēts audzinātājs un zinātnieks augstskolā, estēts un pašdisciplīnas paraugs savā dzīvē — tāds profesors Dr. pharm. Eduards Svirlovskis palicis savu skolnieku, draugu, darba kolēģu un daudzu lettgaļu atmiņā.