Luidži Pirandello

Luigi Pirandello, * 1867. gada 28. jūnijā, † 1936. gada 10. decembrī) ir viens no nozīmīgākajiem itāliešu rakstniekiem modernistiem. Par meistadarbiem tiek uzskatītas gan Pirandello lugas ("Seši tēli meklē autoru", "Heinrihs IV"), gan arī romāni. 1934. gadā Pirandello ieguva Nobela prēmiju literatūrā. Viņš saņēmis arī Francijas Goda Leģiona ordeni.

Pirandello darbiem raksturīga liela oriģinalitāte, humora izjūta un novatorisms.

Biogrāfija

Pirandello piedzima Agridžento (Sicīlijā) 1867. gada 28. jūnijā. Līdz 1882. gadam viņš mācījās Agridžento, pēc tam pārcēlās uz Palermo. Studēja Palermo Universitātē (1886-87), pēc tam arī Romas Universitātē (1887-89) un Bonnas Universitātē (1889-91). Pēc studijām Pirandello palika Romā un rakstīja; 1897. gadā viņš kļuva par pasniedzēju Regio Istituto Superiore di Magistero Femminile. 1894. gadā Pirandello apprecēja Antonietu Portulano (Antonietta Portulano); viņiem bija divi dēli un viena meita. 1919. gadā Antonieta tika uzņemta psihoneiroloģiskajā klīnikā. 1924. gadā Pirandello iestājās fašistu partijā, taču viņa attiecības ar partiju bija saspīlētas.

Par teātri Pirandello pastiprināti ieinteresējās I pasaules kara laikā. 1919. gadā viņš kļuva par Romas Vidusjūras teātra trupas vadītāju, 1924. gadā nodibināja Romas Mākslas teātri. No 1928. līdz 1933. gadam Pirandello pamatā atradās ārpus Itālijas, nereti — Berlīnē vai Parīzē. Luidži Pirandello nomira 1936. gada 10. decembrī.

Literārā darbība

Lai arī ārpus Itālijas Pirandello pamatā pazīstams kā dramaturgs, viņš sacerējis arī dzeju, esejas, romānus, vairākus simtus stāstu. Sākotnēji Pirandello spēcīgi ietekmēja verisms un reālisms, taču viņa vēlākajos darbos tam ir krietni mazāka nozīme. Viens no Pirandello pamatmotīviem ir patiesības nenosakāmība.

Visslavenākais Pirandello darbs ir luga "Seši tēli meklē autoru" (Sei personaggi in cerca d’autore, 1921). Lugā attēloti seši tēli, kuri meklē iespēju izdzīvot savu dzīvesstāstu, respektīvi, darīt šo stāstu zināmu skatītājam. Neparasta ir Pirandello pieeja, piešķirot tēliem nelineāru laika uztveri, t.i., viss reizē jau ir noticis, notiek patlaban un notiks nākotnē.

Pirmais nozīmīgais Pirandello romāns ir "Nelaiķis Matija Paskāls" (Il Fu Mattia Pascal, 1904), kura galvenais tēls nomirst un pēc tam atgriežas starp dzīvajiem, apzinoties savu nāvi. Šīs īpašās zināšanas padara atšķirīgu viņa dzīves uztveri. Par vienu no sarežģītākajiem Pirandello romāniem uzskatāms vēlīnais darbs "Viens, neviens un simts tūkstoši" (Uno, Nessuno e Centomila, 1925-26). Tajā Vitandželo Moskarda mēģina sevi uztvert tā, kā viņu uztver citi. Viņš pamazām atbrīvojas no visa, kas viņu raksturo sabiedrības acīs (ģimenes stāvoklis, profesija u.tml.); visbeidzot viņš pilnībā pamet savu iepriekšējo dzīvi.