Kārlis Anušēvics

...uz skatuves griezās zaļš rats, lija ūdens, skanēja dziesma Stāv dzirnas zaļā ielejā, un es no tā visa biju pilnīgi apburts. Arī tagad katru vakaru, kad zālē sāk dzist gaismas, jūtos kā toreiz 1938. gadā brīnuma un saviļņojuma gaidās.

K. Anušēvics 67 gadus vēlāk

***

Kārlis Anušēvics bija ilggadējs Jaunatnes teātra un Jaunā Rīgas teātra aktieris

Dzīvojis un mācījies Rīgā.

1945.gadā, skolas laikā viņš darbojās pašdarbības teātrī pie režisores Irīnas Liepas, kura ieteica savu audzēkni Friča Rokpeļņa sarakstītas lugas iestudējumam Jaunatnes teātrī.

47 gadus- kopš 1945.gada līdz Jaunatnes teātra likvidēšanai 1992. gadā Kārlis Anušēvics nospēlējis vairāk nekā 150 lomu, bet kopumā- vairāk kā 170.

1950. gadā iestājies Teātra darbinieku savienībā

Pēc Jaunatnes teātra slēgšanas viņš turpināja darbu Jaunajā Rīgas teātrī.

Savu pēdējo izrādi – "Revidentu" – Kārlis Anušēvics uz Jaunā Rīgas teātra skatuves nospēlēja 2012. gada februārī.

Viņš JRT strādājis arī kā rekvizitors, izrāžu vadītājs un aktieris, piedaloties tādos iestudējumos kā:

• "Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli",
• "Heinrihs IV",
• "Aicinājums uz nāvessodu",
• "XX gadsimts.
• Поезд – призрак. Vision Express",
• "Kaija",
• "Arkādija",
• "Sidraba šķidrauts",
• "Skroderdienās Silmačos",
• "Revidents" u. c.

Kā norāda viņa kolēģi no Jaunā Rīgas teātra, ēku Lāčplēša ielā 25 Kārlis Anušēvics sirsnīgi mīlēja, vienmēr atbalstot tajā valdošās jaunās vēsmas.

***

Kārlis Anušēvics jeb Karlo, kā viņu mīļi sauc kolēģi. Ar fenomenālu atmiņu apveltīts, viņš atceras un spilgti kā neviens cits prot stāstīt ne tikai par teātri un tā leģendām, bet arī skatuves priekšmetu dzīvesstāstus. Pats pēc savas iniciatīvas izveidojis Eduarda Smiļģa memoriālo kabinetu. Daudz ceļojis, apmeklējis Maskavas un Ļeņingradas teātra pirmizrādes, ticies ar ievērojamiem aktieriem, tostarp ar seru Lourensu Olivjē, klausījies koncertus Itālijā, bet kādā Spānijas krodziņā noturēts par Hemingveja dēlu.

***

Man bija astoņi gadi, kad pirmo reizi ienācu šai Lāčplēša ielas 25. namā – toreiz Dailes teātrī. Sēdēju balkonā, un tad pēkšņi, izrādei sākoties, lēni sāka dzist gaisma, tumsā atvērās priekškars. Uz skatuves griezās zaļš rats, lija ūdens, skanēja dziesma Stāv dzirnas zaļā ielejā, un es no tā visa biju pilnīgi apburts. Arī tagad katru vakaru, kad zālē sāk dzist gaismas, jūtos kā toreiz 1938. gadā brīnuma un saviļņojuma gaidās. Šī ēka mani ir apbūrusi, jo te vienmēr valdījušas jaunas vēsmas, Smiļģa fantāzijas gars. Alvja Hermaņa darbu uztveru kā tā spilgtu turpinātāju mūsdienās.

***

– Jūs esat Eduarda Smiļģa memoriālā kabineta izveidotājs tā vēsturiskajās telpās. Kā radās šī iecere?

-Tas bija astoņdesmitajos gados, kad pārmetu Jaunatnes teātra direktoram, ka šai teātrī ir vēsturisks kabinets, kas grimst putekļos un aizmirstībā, bet uz šīs telpas atslēgas ir norāde: izsniegt tikai ar direktora atļauju.

-Tieši tai dienā laikrakstā Cīņa bija publicēts Jāņa Petera raksts par Lielajiem kapiem – viņš pārmeta, ka tie ir atstāti novārtā, un tā ir necieņa pret mūsu vēsturi. Arī šā kabineta vietā bija plānots ierīkot bufeti un aktrišu grimētavās – trauku mazgātavu. Aktieri sāka protestēt, ka ir jāsaglabā vēsturiskā vieta. Telpa tika iztīrīta, un es sāku meklēt ar latviešu teātra vēsturi saistītas lietas. Jāatzīst, ka līdz šim gan informācija pati pie manis atnākusi. Domāju, ka daru ļoti svētīgu darbu ne tikai teātrim, bet valstij kopumā, jo nekur jau nav tāds memoriālais muzejs bez sistematizētiem eksponātiem. Šī ir vieta, kur atnākt un redzēt mūsu kultūru no iekšpuses. Šo telpu vairāk novērtē cilvēki, kas nav tieši saistīti ar teātri un mākslu. Cilvēku pozitīvais novērtējums un cieņa ir vislielākais stimuls manai darbībai.

***

Apbalvojumi un atzinības:

• Ēvalda Valtera balva;
• Spīdolas prēmija;
• VKKF mūža stipendiāts.

Avots: JRT, izmantoti fragmenti no Renātes Bāliņas intervijas