Roberts Boils

Roberts Boils (dzimis 1627. gada 25. janvārī - miris 1691. gada 30. decembrī) bija britu dabaszinātnieks: dabas filozofs, ķīmiķis, fiziķis, izgudrotājs un zinātnes entuziasts, slavens ar savu darbu fizikā un ķīmijā. Mūsdienās visvairāk pazīstams kā Boila likuma formulētājs. Neskatoties uz to, ka viņa pētījumi un personīgā filozofijai sakņojās alķīmijas tradīcijās, viņš tiek uzskatīts par pirmo mūsdienu ķīmiķi un vienu no modernās ķīmijas pamatlicējiem. Boila darbu "Skeptiskais ķīmiķis" uzskata par vienu no ķīmijas zinātnes stūrakmeņiem.

Jaunība

Roberts Boils dzimis Lizmoras pilī, Voterfordā, Īrijā, kā septītais dēls un Ričarda Boila četrpadsmitais bērns, pirmais grāfs Korks. Ričards Boils bija ieradies kā uzņēmējs Īrijā 1588. gadā un laikā, kad pasaulē nāca Roberts - 1627. gadā, viņš bija sakrājis milzīgu zemturību Īrijā. Kamēr Roberts vēl bija bērns, tika apmācīts latīņu, grieķu un franču valodās. Viņš bija tikai astoņus gadus vecs, kad nomira viņa māte un viņu nosūtīja uz Ītonas koledžu Anglijā, kurā viņa tēva draugs sers Henrijs Votons bija rektors. Aptuveni divi gadi tika pavadīti Ženēvā. Apmeklējot Itāliju 1641.gada ziemā, viņš kādu laiku dzīvoja Florencē, studējot Galileo Galileja (Galileo bija padzīvojis, bet arvien dzīvs Florencē 1641.gadā) "lielā astrologa paradoksus"

Pusaudža gadi

Atgriežoties Anglijā 1644. gadā, Boils uzzināja, ka viņa tēvs ir iepriekšējā gadā miris, un atstājis mantojumā Stalbridžas muižu Dorsetā, kopā ar dažiem īpašumiem Īrijā. No šī laika, viņš veltīja savu dzīvi zinātniskiem pētījumiem, un drīz ieņēma izcilu vietu pētnieku aprindās, jautātāju grupā, kas pazīstama kā "Neiespējamās koledžas" grupa, kas veltīja sevi "jaunajai filozofijai". Tie bieži satikās Londonā, bieži Grešamas koledžā, daži no biedriem bieži tikās Oksfordā, un šajā pilsētā Boils palika dzīvot 1654. gadā. 1657. gada lasījumā par Oto fon Gērikes gaisa sūkni , viņš ņēma dalību kā Roberta Huka asistents, lai izgudrotu pilnveidošanas plānu tā būvniecībā, kas ar rezultātu, "Boila mašīna" vai "Pneimatiskais dzinējs", tika pabeigts 1659. gadā, viņš sāka eksperimentu sērijas ar gaisa īpašībām. Uzraksts ir atrodams uz augstskolas koledžas sienas. Oksfordā, Augstajā ielā (pašlaik Šellija memoriāls), atzīmē vietu, kur krusteniskā zāle stāvēja līdz 19. gadsimta sākumam. Šeit Boils īrēja istabas no bagātā aptiekāra, kam piederēja zāle.

Boila darba novērojumi ar gaisa sūkni tika izdoti 1660. gadā ar virsrakstu Jauns eksperiments fizikā-mehānikā, skar negaidītus paziņojumus par gaisu, un tā efektiem....Kritiķu vidū šo grāmatu atbalstīja jezuīts Francius Linus (1595—1675) un tas bija, kamēr atbildēja viņa nepatikai, un tas bija tikmēr, kamēr atbildot viņa pieņēmumiem, ko Boils radīja savā pirmajā likumu atsauksmē par to, ka gāzes tilpums mainās pretēji gāzes spiedienam, kurš starp angliski runājošajām tautām tiek parasti piesaukts līdz ar viņa vārdu.

Tomēr cilvēks, kurš sākotnēji noformulēja hipotēzi, bija Henrijs Powers 1661. gadā. Boils iekļāva atsauci papīrā - uzrakstījis Powers, bet kļūdaini piedēvēja to Ričardam Tovnlejam. Kontinentālajā Eiropā hipotēze tiek dažreiz piedēvēta Edmam Mariotam, neskatoties uz to, ka viņš to nepublicēja līdz 1676].gadam kad jau bija iespēja iepazīties ar Boila darbu. [1] 1663.gadā Neiespējamā Koledža tapa Londonas karaliskajā sabiedrībā priekš dabisko zināšanu pilnveidošanas, un hartas apvienību nodrošināja Čārlzs II no Anglijas, ieceļot Boilu par padomes biedru. 1680.gadā viņš tika izvēlēts par sabiedrības prezidentu, bet noraidīja godu baidoties no zvērestiem. Tas bija laikā, kad Boils bija Oksfordā, viņš bija bruņinieks. Bruņinieki tika uzskatīti par nepieciešamiem pēc karaliskā pasūtījuma, daži gadi pirms Boila laika Oksfordā. Boila rezidences periods tika atzīmēts ar uzvaru parlamenta spēku reakcionāro darbību, tādēļ šis periods atzīmēja bruņinieku kustības īpaši noslēgto periodu un tādēļ maz ir zināms par Boila līdzdalību pēc viņa piederības. 1668. gadā viņš pameta Oksfordu dēļ Londonas, kur viņš dzīvoja savas māsas mājā, lēdijas Ranelāgas, Pall Mall.

Vēlākos gados

Viņa veselība, kas nekad nebija īpaši laba, nopietni pasliktinājās 1689. gadā un viņš pakāpeniski atteicās no sabiedriskajiem pienākumiem. Viņš pārtrauca savu saziņu ar Karalisko biedrību un izteica vēlmi atsvabadināties no viesu uzņemšanas pienākuma. Ja vien iemesls nebija ārkārtējs, tad viesi varēja iegriezties otrdienās un piektdienās priekšpusdienā vai trešdienās un ceturtdienās vakarpusē. Brīvajos brīžos viņš tādā veidā vēlējās nostiprināt savus spiertus, sakārtot papīrus un gatavojās kāda svarīgākas ķīmijas pētīšanai, kurus viņš grasījās atstāt kā labu hermētisku mantojumu studiju mācekli šai mākslai, bet no kura viņš neizveidoja zināmas nākotnē. Viņa veselība kļuva vēl sliktāka 1691. gadā un viņš nomira 30. decembrī tajā pašā gadā, tikai nedēļu vēlāk kā māsa, ar kuru viņš dzīvoja kopā vairāk kā 20 gadus. Roberts Boils mira no paralīzes. Viņš tika apglabāts Svētā Martina kapos, viņa apbedīšanas ceremoniju vadīja viņa draugs bīskaps Džilberts Barnets. Boils bija nodrošinājis lekciju sēriju, kas ir pazīstama kā Boila lekcijas.