Indriķis Ulmanis

Indriķis Ulmanis bija Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa brālis.

Līvbērzes pagasta vecākais.

Nodarbojies ar zirgaudzēšanu.

Miris ar sirdstrieku. Nelaiķis nodarbojās ar mežu tirdzniecību, bija apdroš. b. .Latvijas Loyds un sab.
"Lats" direktors, nama īpašnieks Rīgā un lauku māju saimnieks.

Atmiņas no Indriķa Ulmaņa un maniem piedzīvojumiem zirgus audzinot un ķēves uz Maskavu  lecināt vedot.

Dāvida Freimaņa atmiņas.

(Dāvids Freimanis - Ūziņu "Būdnieku" saimnieks, Aspazijas brālēns).

  Indriķis Ulmanis, mūsu Ministru prezidenta mirušais brālis, savā dzīvē bija centīgs un tālredzīgs lopkopis. Kamēr vēl koppienotavām nebij piegriezta pienācīgā vērība, viņš savās Līv-Bērzes Brākšu mājās bija ierīkojis modernu nokrejošanas punktu un pieņēma no apkārtējiem saimniekiem pienu, tā pierādīdams kopmoderniecības lielo nozīmi.

Zirgu audzināšanu, galvenā tiesā, toreiz piekopa tikai muižniecība, un arī te Indriķis Ulmanis zemniekiem lauza un līdzināja ceļu ar savu nenogurstošo enerģiju un saprātu. Rīgas hipodroms, zem rosīgu lietpratēju vadības, bija nosvinējis savu 25 gadu pastāvēšanas jubileju. Priekšnieks toreiz bija Vidzemes gubernātors un priekšnieka biedris un saprātīgs vadītājs Pauls Stolterfoth, toreizējais Itālijas konsuls. Goda dienas sacensības jubilejas lielo balvu, vairāk tūkstošu toreizējo zelta rubļu, bija izcīnījis Lukašēvica melnais ērzelis „Ursis", kurš dien' no dienas bija gājis smagajā vezumā, sevīm un savam saimniekam pārtiku pelnīdams. Tā sāka vispār ļaudīs rasties pārliecība, ka zirgs uz hipodroma nava lieka sporta rotaļa, ka tam nozīme nākotnes zirgu audzēšanas laukā un ka sacīkstes uzrāda noderīgāko vaislas materiālu. Tos ieskatus arī pauda Indriķis Ulmanis un piegrieza vērību nevien eksterjēram,' bet arī uzrādītiem rezultātiem, priekštečiem un ciltsgrāmatas datiem. Maskavā saplūda no daudzajām Krievijas ķēvnīcām ļoti plašs zirgu materiāls. Tur zirgu mīļotājiem bij ko nopriecāties un acis pabarot. Tur arī katru pavasari no ķēvnīcām 2-gadīgus kumeļus izūtrupēja.

Reiz Indriķim Ulmanim Maskavā kafejnīcā laikrakstu lasot uzkrīt, ka izsludināta kumeļu ūtrupe. Daudz nedomājis, tas steidzas uz viesnīcu, kur apgrozās hipodroma ļaudis un zirgu braucēji. No iegādātā ūtrupes saraksta redzams, ka cenas, solīšanu sākot, noliktas no 300—1800 rubļu; pārdošanā nāk 14 kumeļu. Indriķis griezās pie piedzīvojuša braucēja ar jautājienu, uz kura būtu vērts solīt? Atbilde: nav daudz ko gudrot, uz ērzeļa „Garlo" pēcnācējiem ir vērts pārsolīt.

Ulmanis nekavējoši dodas uz stalli kumeļus apskatīt. No „Garlo" ir 2 kumeļi: viens stalts un prāvs, ar visaugstāko cenu, bet otrs, sīka ķēvīte, vārdā „Vspiška". Tikmēr stallī ierodās arī kumeļu īpašnieks. Sākās saruna; Ulmanis smādē Vspišku, ka tā, būdama „Garlo" meita, mazāk attīstījusies, mazāk labā  formā, nekā pārējie kumeļi. Arī īpašnieks tā kā no  kaunās, tā kā atvainojas, un gala iznākumā Ulmanis nopērk „Vspišku" to vakaru pirms ūtrupes par  sarakstā minētiem 750 rubļiem!

Nu sākās darbs,  jārūpējas par vagonu, par pavadoni līdz Līv-Bērzei.  Ūtrupes dienā pieņemtais pavadonis saka Ulmanim,  ka divi kungi jau divreiz šo meklējuši un solījuši  atkal ierasties. Izrādās, tie grib Vspišku un sola  jau 1000 rubļu. Ulmanis tik īsu brīdi šaubās un  noteikti ved „ Vspišku" uz Brakšiem audzināt. Zemgales auzas izlabo daudz, bet sākās nedienas —  „Vspiška" jūgā ne par ko neiet un salauž divi dārgus skrejamos ratus.

Te jāizpalīdzās un jāņem no  Rīgas Vaska Zavjalovs, kurš gan labs treners un  braucējs, mazu augumu un viegls svarā, bet toties  liels žūpa.

Brākšķos ierīko braucamo laukumu; zemes platība maza, katris stūrīts sēts un apstrādāts  un tomēr jāpiemērojās. Notiek divi labumi: Vaska  atron no dzeršanas un Vspiška pieņēmās rātnuma.  Atkal viens gads un Vspiška sāk parādīt savas izcilās spējas un lielo izturību, jo skrej nedēļu no nedēļas 2 reizes nedēļā un ieskrien savam saimniekam  ap' 12.000 rubļu. Agrāk, ja gribētu pārdot, nebij  pircēju, bet nu Vspiškai pircēju netrūkst. Tomēr  Ulmanis pārvērš to par vaislas māti. Viņa atnesa  4 vērtīgus kumeļus, tikai pasaules karš izjauca cen  tības ražīgos augļus.  Kā jau tiku minējis, mūsu toreizējā Latvijā  zirgkopība bija vienīgi muižniecības rokās.

Kādā  Jelgavas lopkopības izstādē parādījās kāds zemnieks  Pinks (Stuttfarm Ausekle), bet vairāk ar' neko ne  dzirdēja. — Krievijā bij neraža — bads, tad arī parādījās Jelgavas zirgu tirgū novārguši, bet vērtīgi  ērzeļi un ķēves. Man palaimējās nopirkt kādu ķēvi, stipri novārgušu, bet spēcīgu rumpi un dziļu,  5 gadus vecu, rudu Orlovas rikšotāju sugas. Steidzos to aplecināt ar tuvumā esošo muižas ērzeli.  Izaudzēju 3 gados bēru ķēvi, sevišķi labi izdevušos,  bet nevaldāmu braukšanā, kādēļ nolēmu to pārdot.  Braucot uz tirgu, pie pašas Jelgavas, steidzās garām  vienos ratos divi saimnieki, arī pārdod katris pašaudzētos 3-gadīgos. Uzrunā, lai mainot. Lepni saku: „aizjūgto ar visiem ratiem, abus piesietos un  vēl 20 rubļu magaričām, tad celsim pāri." Tie nosmējās, es esot gan pārmērīgi iedomīgs. — Pie Jelgavas zirgu tirgus vārtiem liela drūzma.

Mani apstāj Klaipēdas žīdi; lai no tiem atkratītos, lai pagasta ļaudīm palielītos, noprasu 500 rubļu. Neesmu  ne labi attapies, man rokā iespiesti 460 rubļu un  bērā ķēve no ratiem jau atraisīta. Nav vairs ko  braukt uz tirgus laukuma. Vēlāk, aizejot uz tirgu,  dzirdu, ka mani mainītāji pārdevuši viens par 150  un otris par 120 rubļiem, un atzīstās, ka būtu gan vēl pelnījuši, dodami to, ko prasīju.

Otro reizi izvēlējos arābiešu ērzeli. ~Kurlāndische Oekonomi  sche Gesellschaft" sarīkoja Jelgavas izstādi. Tur  piedalījos ar kumeļu-ķēvīti no arābiešu ērzeļa; iedalīja arābiešu nodaļā. Tobrīd lecavas grāfs Pālens  bij ievedis tīrasiņu arābiešu ērzeli un 2 ķēves. Manam kumeļam bij 5 konkurenti. Saņēmu I. godalgu  un manu ķēvi-māti apzīmogoja, uzdedzinot degzīmi  kroni. lekams saņēmu apzīmogošanas apliecību, nespēju pircējiem atbildēt. 

Pēc daudziem un dažādiem cīniņiem beidzot saņēmu caur Kurzemes gubernātoru 1912. gadā zirgaudzētavas apliecību no galvenās valsts zirgkopības  pārvaldes, kas manu vaislas materiālu, ērzeli un 5  ķēves, atsvabināja no klaušām un mobilizācijām. 

IVtana ķēvnīca bij publicēta Orlovas rikšotāju grāmatas IV. sējumā, lp. 460—452.  -1912. gadā krievu laikraksts „Rikšotājs un aulekšotājs" vēstīja par slavenā braucēja Viljāma Keitona pāriešanu no Teļēgina ķēvnīcas dienestā pie V.  V. Lēšņeva, ar algu 4000 rubļu mēnesī. Laikraksts  toreiz pieveda salīdzinājumu ar karaļu algām. 

Indriķis Ulmanis mani pierunāja ķēves vest lecināt  pie augšminētā Keitona tēva Franka, kuram toreiz  Maskavā stāvēja divi slaveni importēti amerikāņu  ērzeļi. Sākās liela sarakstīšanās un beidzot februāra  beigās 1913. g. saņēmām paziņojumu, ka esam ieskaitīti lecināšanas sarakstā, Ulmanis ar „Vspišku"  un es ar ķēvi „Bābočku".

28. martā 1913. g. no  braucu uz Brākšķiem pārgulēt, lai otru dienu ar ķēvēm no Līvbērzes stacijas brauktu uz Maskavu.  Bijām saņēmuši apliecības, ka mūsu ķēves ar pasažieru ātrumu par pazeminātu tarifu, 3 kap. no verstes, ar lielāko uzmanību vedamas, jo apdrošinātas.  No Līvbērzes stacijas līdz Maskavai frakti aprēķināja 36 rubļi par ķēvi. Bet izrādījās, ka vagonam  jau pie Rēzeknes ielūza atspere un vagons sāka  svērties uz viena stūra. Nu sākās mūsu nedienas;  gandrīz katrā stacijā mūs gribēja atkabināt un aizturēt, jo staciju priekšnieki un personāls skatījās  uz mums ļoti nelabvēlīgi, kad no mūsu pavadrakstiem  redzēja, ka mēs zemnieki un ka bez staļļa puišiem  paši savas ķēves apkopjam un braucam līdzi zirgu  vagonā, uz siena ķīpas gulēdami. No viena stacijas  priekšnieka pat dzirdējām rupju pārmetumu, lai la  bāk mājā arot zemi, nekā braucot uz lielpilsētām  ķēves lecināt; it kā savā guberņā ērzeļu neesot. 

Vienmēr līdzēja Ulmaņa enerģiskā uzstāšanās; viņš  draudēja rakstīt sūdzības staciju sūdzību grāmatā,  vai arī sūtīt telegramu zirgkopības pārvaldei. No  atsperes kontrolieriem atpirkāmies ar dzeramnaudām. Tā klabēdami iebraucām Maskavā; Keitona ļaudis vilcienu sagaidīja.

27. aprīlī „Vspiška"  dzemdēja melnu ķēvīti un 10. maijā aplecinājām ar  Keitona slaveno The Fantom.

Bābočka dzemdēja  1. maijā rudu ērzelīti, un to aplecināja 12. maijā. 

Vasarsvētkos, 1. jūnijā, nopirku saskrietu melnu  ķēvi „Serebrjanku", un atstāju aplecināšanai ar Keitona otro ērzeli „Goras Vilson".

Pieņemts pavadonis šo pirkto ķēvi 13. jūlijā atveda man uz Jelgavu.  Stallis un uzturs no 1. jūnija līdz 13. jūlijam Maskavā izmaksāja 64 rubļus.

„Goras Vilsons" bij loti  smagu būvi un zemkopim īsts ideāls.  Bet man bij slēpuši, ka pirktā ķēve pie iepriekšējās dzemdēšanas bij izcietusi smagu operāciju, kā  dēļ izrādījās, ka auglis bij pieaudzis klāt pie dzemdes, kādēļ dzemdības nelaimējās — sagraizīja kumeļu un nobeidzās arī pati ķēve.

12. jūnijā no Maskavas posāmies abi ar ķēvēm un kumeļiem uz mājām.  Trīs dienas pirms mūsu izbraukšanas mūs Maskavas  mēbelētās istabās apmeklēja kāds Šeremetjevs un  neatlaidīgi vedināja mūs pie notāra, lai norakstot  viņam The Fantom nākošos kumeļus, 6 mēneši vecus, solīdams par Vspiškas kumeļu 1500 rubļu un  tūlīt rokas naudu 300 rubļu; par manējās ķēves nākamo kumeļu 1000 rubļu un uz rokas 200 rubļu. Bez  vārda runas, tādu pārdošanu ar lepnumu noraidījām. 

Maskavas braucienā turp un atpakaļ, kā arī kopīgi Maskavā pavadot laiku un interesējoties par  zirgkopību, mācījos Indriķi Ulmani iepazīt kā ļoti  sabiedrisku, laipnu, asprātīgu un nosvērtu gudru  cilvēku. No viņa mācījos nekad neaizrauties no totalizātora un zirgu vērtēšanas pēc tā izmaksām, bet  ņemt vērā vienādi labu eksterjeru, cilti, ātrumu un  vai tas piemērots lauksaimniecības vajadzībām. 

Ļoti žēl tik agri aizsaulē aizgājušā centīgā zirgkopja.

  Viņš būtu varējis mūsu dārgai Latvijai zirgkopības  laukā pareizo ceļu līdzināt un rādīt.    Indriķis Ulmanis, 1914. gadā kā Līvbērzes pagasta vecākais.

I. Ulmanis mira 1923. gadā.

Avots:   1934.08.01 Latvijas Zirgkopis  

             Latvis, 27.05.1923