Līze Peniķe

Dzimšanas vieta: 1870.g. Snēpele;

mirusi: 06.10.1941.g.

Krasnojarskas novads, Jemeļjanovas rajons

informācijas avots:

Aizvestie              

Latvijas Valsts arhīvs 2007.gads.

Otrais papildinātais izdevums.

***

Vera Peniķe [dzimusi 1929.gada 3.novembrī, latviete. Izvešanas laikā dzīvoja Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Ķoniņciema Kalna Ķīkāļos. Līdz ar viņu represēts tēvs Ādams Peniķis (gājis bojā 1942.gadā Kirovas nometnē), māte Irma Peniķe, māsa Zenta Peniķe, tēva māte Līze Peniķe (mira 1942.gadā)]:

­ Ko es atceros no represēšanas dienas? Apbruņotus zaldātus, sasietus mantu saiņus (cik varam panest). Tad ceļš mašīnā uz Skrundas staciju. Tur tēti no mums atšķīra. Atvadoties un mūs skūpstot, viņš teica, ka jūtot: mūs redzot pēdējo reizi. Tā arī bija. Priekšā bija tāls, grūts ceļš. Vārītu ēdienu sākumā nedeva. Ēdām līdzi paņemto žāvēto gaļu un maizi. Tad mocīja slāpes. Ūdeni nedeva. Sākās vēdera aizcietējumi. Labi, ka kādam bija kāds ziepju gabaliņš. Tas viss mums sagādāja fiziskas un morālas ciešanas. Kad pārbraucām robežu, sāka dot kaut kādu eļļainu zupu vai prosas biezputru. Arī ūdens spaini stacijā dabūjām.

Aizveda mūs uz Krasnojarskas apgabala Iļinkas ciemu, rajonu neatceros. Izdalīja pa mājām. Pieaugušos cēla pāri lielai upei, Jeņisejas pietekai Kanai, lai viņi tur cirstu mūžamežu un celtu ēkas sovhozam. Mēs, bērni un vecie cilvēki, ar kapļiem ravējām kartupeļu laukus. Mokas bija ar sīkajiem odiem, kas līda aiz drēbēm un mūs sakoda līdz uztūkumam. Maizi deva ar normu: bērniem 150 gramu dienā, strādniekiem ­ 300, bet vecīšiem tikai 50 gramu. Mainījām pret kartupeļu vai kāpostu spaini mūsu latviskās segas vai villaines. Arī tēta un mammas laulības gredzenus apēdām tādā veidā. Vēl par savām dzīvībām varam pateikties nātrēm un balandām. Ja vēl izdevās uz lauka pa ziemu izsalušos kartupeļus salasīt, ko pieberzt tādiem nezāļu plāceņiem klāt, tad jau kaut kas vēderā bija.

Taču nezinājām, ka lielākās ciešanas vēl priekšā. Vecāmāte nomira nākamā gada pavasarī. Pēc tam rudenī mobilizēja mammu. Viņu kopā ar citām sievietēm aizsūtīja pludināt kokus uz Noriļsku. Mūs, trīspadsmit izsūtīto bērnus, no kuriem es biju vecākā, aizveda uz bērnu namu Krasnojarskā. Tur vēl bija ciešami. Tur mums deva no lopkautuves atvestas asinis. Tās laikam mūs stiprināja. Visgrūtākais sākās, kad mūs pārveda uz Berjozovkas rajona Pavlovskas bērnu namu. Tur bija briesmīgi. Ēst deva ļoti maz. Mēs praktiski mirām badā. Tas bija drausmīgi mokoši. Lai ko tu darītu, kurp ietu, acu priekšā tikai ēdiens. Par to vien domā un meklē, ko varētu košļāt vai sūkāt. Vai kādas mizas. Vai augus saknes. Sīpols mums bija sapnis.

Es tobrīd strauji augu un ēst gribējās briesmīgi. Māsiņa izskatījās kaut cik labāk. Pēc pāris gadu dzīvošanas šajā bērnu namā piecpadsmit gadu vecumā svēru 29 kilogramus. Biju dzīvs ģindenis. Kad no bada nomira daži bērni, sākās izmeklēšana. Nomainīja direktorus. Nākamā direktore bija evakuētā no Ļeņingradas. Viņa mūs, vairākus nāves kandidātus, atlasīja vienkop un sāka vairāk ēdināt.

Pēc ilgstošas meklēšanas caur dažādām instancēm mamma beidzot uzzināja mūsu atrašanās vietu. Uzzinājusi, kā mums tur iet, viņa un vēl viena mamma dabūja atļauju mūs ņemt pie sevis. Tas bija 1944.gada rudens. Viņa pie mums atbrauca ar kuģi pa Jeņiseju, bet atpakaļ vairs nevarējām tikt, jo uznāca liels sals un upē navigācija tika pārtraukta. Mamma sāka strādāt kartupeļu žāvētavā. Kartupeļi, kas nereti bija iegūti arī neatļautā veidā, izglāba mūsu dzīvības.

Mūs ar māsu pārveda uz dzimteni 1946.gada rudenī. Tolaik bijām Krasnojarskā. Mamma atbrauca 1947.gadā, bet 1949.gada 25.martā viņu un māsu Zentu, kura dzīvoja pie viņas, izsūtīja otrreiz. Šoreiz uz Omsku.