Teodors Jauntirāns

Dzimis Skujenes pagastā. Beidzis Cēsu pilsētas skolu. 

Krievu armijā iestājies kā brīvprātīgais 1916. gada februārī, ieskaitīts 11. rezerves pulkā Tērbatā, pēc tam pārvietots uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku.

1917. gada augustā beidzis Ziemeļfrontes praporščiku skolu. Tālāk dienējis Rezerves latviešu strēlnieku pulkā Tērbatā, līdz to ieņēma vācu karaspēks. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 25. novembrī Rīgas 1. apsardzības rotā.

Ienākot lieliniekiem, palicis Rīgā.

1919. gada 28. jūnijā atkārtoti ieskaitīts armijā, 2. Cēsu kājnieku pulkā. Tā rindās cīnījies pret vāciešiem pie Rīgas. Vēlāk piedalījies kaujās pret bermontiešiem.

No 1920. gada sākuma līdz miera noslēgšanai ar Padomju Krieviju, bijis dienestā Latgalē, vada un rotas komandieris. 

1920. gada maija naktī kā vada komandieris brīvprātīgi devās izlūkos un ieņēma stipri nocietināto Katņiku sādžu Zilupes rajonā, sagūstīja pretinieka rotas komandieri, ieguva trofejas.

Ievērojamus panākumus guva arī nakts izlūkgājienā 8-9. jūnijā, izsizdams ienaidnieku no Novoselku sādžas un ieņemdams pāreju pār Isas upi, pa kuru mūsu izlūki atgriezās ar bagātīgu laupījumu. 

Turpinājis dienestu arī pēc brīvības cīņām kā vada un rotas komandieris, pulka tiesas loceklis.

No 1922. gada oktobra bijis mīnmetēju komandas priekšnieks. 

Atvaļināts 1929. gadā.

Dzīvojis Liepas pagastā, bijis grāmatveža palīgs Liepas pagasta krājaizdevu kasē. Vēlāk bataljona komandieris 10. Cēsu aizsargu pulkā. 

2. Pasaules kara laikā latviešu leģiona 15. divīzijas 32. grenadieru pulka 1. bataljona 3. rotas komandieris. Piedalījies kaujās pie Narvas.

1944. gadā apbalvots ar Dzelzs krusta 1. pakāpi.

Kara beigās kritis gūstā Beļģijā. Palicis turpat uz dzīvi, vēlāk pārcēlies uz Vāciju, kur Hamburgā miris.