Aleksandrs Ozoliņš

Dzimis Rīgā skolotāja ģimenē. Izglītojies Pētera I reālskolā. 

1915. gada novembrī mobilizēts zemessargos Gžatskā.

1916. gada novembrī beidzis 1. Maskavas praporščiku skolu, līdz 1917. gada jūnijam dienējis 196. rezerves kājnieku pulkā Tverā. Pēc tam pārcelts uz 37. Turkestānas strēlnieku pulku Rīgas frontē. Vācu uzbrukuma laikā kritis gūstā.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918.gada 5. decembrī Rīgā, piedalījies visās Neatkarības rotas kaujās, sākot no Rīgas atstāšanas.

Paaugstinats par kapteini.

1919. gada 16. janvārī pie Lielauces , būdams posteņa vecākais slēpnī, atklāja ienaidnieka gatavošanos uzbrukumam un ziņoja par to priekšniecībai, pēc tam, neskatoties uz briesmām, palika savā vietā un turpināja novērošanu. Redzēdams situācijas draudīgumu, ieradās pie galvenajiem spēkiem un kopā ar 6 karavīriem devās pretim ienaidniekam. Niknā cīņā noturējās līdz papildspēku pienākšanai, saņēma gūstā vairākus sarkanarmiešus. 

Izcēlies arī kaujās pie Slokas, Piņķiem un Ķemeriem. Pēc Rīgas atbrīvošanas iecelts par šaušanas apmācību vadītāju, vēlāk garnizona nodaļas priekšnieks Rīgas komandantūrā. 

Atvaļināts 1920. gada 20. maijā.

Bijis sevišķu uzdevumu ierēdnis Latvijas lauksaimnieku ekonomiskajā biedrībā.

Piešķirta jaunsaimniecība Bukultu muižā.

1932. gadā iecelts par iecirkņa priekšnieka palīgu robežu jautājumos Dzelzceļa policijas Jelgavas nodaļā.

Miris Rīgā. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.