Andžs Siliņš

Auseklis (18.1 X.1850.—6,11.1879.) ir viens no mūsu pirmajiem brīvāsLatvijas sapņotājiem, kā to spilgti rāda viņa „Gaismas pils", „Latvju tautas rīts" v. c. dzejas. Visās Ausekļa dzejās izskan skaists nacionāls patoss, tieksmes pēc brīvības un naids pret latviešu tautas apspiedējiem.
Meklēdams patriotiski noskaņotus ļaudis, Auseklis 1874. gadā ilgāku laiku uzturējies Vietalvas novadā pie mana krusttēva, toreiz populārā Vietalvas tautisko cīņu laikmeta darbinieka Andža Šiliņa (1849.—1934.), Odzienas Draudavās.

Še pasniedzu A. Šiliņa un citu Vietalvas tautisko cīņu laikmeta darbinieku atmiņas par lielo dzejnieku.

1873. gadā pirmajos vispārīgos latviešu dziesmu svētkos Auseklis iepazinies ar Vietalvas dziedāšanas biedrības kora vadoni, skolotāju Juri Kalniņu - Prātkopi (1847.——1919.), kas viņu uzaicinājis pie sevis viesoties. Šie pirmie latviešu dziesmu svētki, kā zināms, stipri pacēla latviešu tautas nacionālo pašapziņu, kāpēc šur tur jau bija atrodami dziļi nacionāli domājoši tautieši. Lai
nodibinātu ciešāku kontaktu ar šiem tautiešiem, tad Auseklis 1873. g. vasarā bija spraudis par uzdevumu tos apciemot.

Vietalvā Auseklis pirmo reizi ierodas 1873. gada 19. (7.) oktobrī, uzJura Kalniņa vadītās Vietalvas dziedāšanas biedrības koncertu un teātra izrādi. Kā koncerts, tā arī teātra izrāžu — Andr. Dīriķa (1853.——1887.) „Rūķītis" un Adolfa Alunāna (1848.—1912.) „Paša audzināts" uzvedumu — reti labā izdošanās atstāj patīkamu iespaidu uz jauno dzejnieku.

Viņš par vietalviešu garīgo rosību ir taisni sajūsmināts. „Te atrodam sadzīvi, kādu no latviešiem
prasa mūsu laika gars." saka Auseklis par vietalviešiem savā rakstā „Iz latviešu sadzīves" (skat. Au
sekļa kopoti raksti, A. Gulbja izd.1923., 386. lp.).

Šis koncerts arī citādā ziņā atstāj dziļu iespaidu uz lielo dzejnieku — viņš iemīlas kādā tautiskā ģērbā tērptā Vietalvas dziedāšanas biedrības kora dalībniecē. Šī bijusi lielākā mīla visā Ausekļa dzīvē.Kādu laiku Auseklis ar savu iecerēto sarakstījies (par nožēlošanu, neviena no šīm vēstulēm nav uzglabājusies) , bet Ausekļa kautrīgās dabas dēļ, viņu aizēnojis kāds drošāks skolotājs, kas šo meiču arī apprecējis.

Šai savai zudušai mīlai dzejnieks veltījis arī dažus no saviem dzejoļiem.

Tā 1873. gada rudenī Auseklis,pilns nacionālas sajūsmas un ideālas mīlas, priecīgs atstāj Vietalvu, nemaz nenojauzdams, ka jau pēc nepilna gada viņam citādos apstākļos būs jābauda vietalviešu viesmīlība.

1874. gadā, kad Richarda Tomsona fabrika un līdz ar to šīs fabrikas skola materiālu grūtību dēļ, pārtrauc darbību, Auseklis atrodas bez darba un maizes, jo viņš tagad jau ir tik populārs tautības cīnītājs, ka vietējā vācu vara vairs neatļauj Auseklim visā Baltijā strādāt par skolotāju.

Dzejnieks kādu laiku pavada Vecpiebalgā pie Kronvaldu Ata, tad dodas pie Dr. J. Jurjāna Kampēnos (pie Gostiņiem).

Še kādu dienu ieradies Odzienas Draudavu māju gruntnieks Andžs Šiliņš, kas Kampēnos ieraudzīdams savu mīļāko dzejnieku, to uzrunāja šādi:

~Ko es redzu, arī Ausekļa kungs šeit !"

„Kā tad Jūs mani pazīstiet?" izbrīnējies jautājis Auseklis.

„Kurš latvietis gan tādu cienījamu tautas dēlu kā Jūs nepazīst," atbildējis Šiliņš.

Pēc ilgākas sarunas Auseklis jautājis Šiliņam: „Vai es Jums nevarētu braukt līdzi?"

Šiliņš ar lielāko prieku piekritis dzejnieka priekšlikumam un tad jaunie paziņas devušies
ceļā. Te noticis starpgadījums, kas gandrīz laupījis dzejniekam dzīvību.

Šiliņa jaunais zirgs bijis stipri tramīgs. Auseklis pirmais iesēdies ratos, pie kam zirgs satrūcies no dzejnieka platmales, sācis trakot un gandrīz Ausekli izmetis no ratiem.

Tikai pēc apmēram divi kilometriem, pie Lorelejas klints Daugavas krastā, dzejniekam izdevies trakojošo zirgu savaldīt. Te Auseklim pēc īsa brīža pievienojies kājām palikušais Šiliņš, un tā abi jaunie paziņas bez kādām turpmākām likstām nokļuvuši Odzienas Draudavās.

Draudavās dzejnieks viesojies gandrīz divus mēnešus, kamēr Pēterpils draugi viņam sameklējuši vietu. Tad Auseklis aizņēmies no Šiliņa 25 rubļi naudas un devies uz Pēterpili.

Atrazdamies Draudavās, dzejnieks Auseklis vakaros licis aiztaisīt logu slēģus, jo viņu jau uz katra soļa uzmanot ~sarkankrāģi" (policisti). Sarunās Auseklis izteicies Šiliņam, kurš taisījies atstāt mājas un turpināt tad izglītību, — lai tēva māju nekad neatstājot, jo Šiliņam tad iešot tāpat, kā tagad šim — Auseklim, kad neesot kur galvu nolikt. Vispār Auseklis bijis toreiz pesimistiski
noskaņots. Draudavās dzīvodams, Auseklis uzzīmējis arī dzīvojamo ēku un kādusavu sapni. No zīmējumiem uzglabājies tikai pēdējais, kas atrasts AndžaŠiliņa atstātos rokrakstos. (Ausekļa zīmējums „Sapnis" tagad atrodasvalsts bibliotēkā). Dzejnieka sapnisbijis šāds: Auseklis sapņojis, ka atrodas cietumā ar važās kaltām rokām, tad atlaidies eņģelis, cietuma siena sabrukusi, važas nokritušas, cietumā iespīdējusi saule un eņģelis rādījis dzejniekam ar roku uz plašajām,saulainajām, brīvajām tālēm. Auseklis gan teicis, ka sapņiem neticot, tomēr tagad viņš domājot, ka reiz arī viņa dzīvē saulīte iespīdēšot. Drīzi pēc tam Auseklis saņēmis no draugiem vēstuli, lai braucot uz Pēterpili darbā.

Tos laikos Draudavās atradās arī pirmā Odzienas pagastskola, kurā par skolotāju darbojās A. Šiliņa brālis Pēteris Šiliņš (1844.—1899.), vēlākais dzejnieks Bangpūtis. Auseklis bieži pavadījis laiku skolas bērnu vidū, starp citu tos uzmudinādams vākt tautas gara mantas. Uz Ausekļa iniciātīvu Šiliņš - Bangpūtis sarīkojis jautājumu vakarus, kuros ņēmuši dalību apkārtnes gaišā
kie tautības cīnītāji. Jautājumu vakaros, savā viesošanās laikā, ar dedzīgām runām uzstājies arī Auseklis. Šo jautājumu vakaru dalībnieki nodibinājuši arī dubultkvartetu un literārisku pulciņu, kura garīgais tēvs bijis lielais dzejnieks. Pulciņā bez Jura Kalniņa-Prātkopja un brāļiem Šiliņiem: skolotāja Pētera (dzejn. pseud. Bangpūtis) un lauksaimnieka Andža (pseud. Odzenietis), vēl lielāku lomu spēlējis arī Pēteris Strupulis (1856.—1934.) ar pseud. Krūmiņu Pēteris.

Bangpūtis un Krūmiņu Pēteris galvenokārt pievērsušies dzejai, bet A. Šiliņš vēsturei un ģeogrāfijai, starp citu vākdams arī tautas dziesmas un teikas, no kurām zīmīgākās nosūtījis „Baltijas Vēstnesim". No šī laika A. Šiliņa atstātos rokrakstos atrasts arī manuskripts „Eiropas semmes aprakstischana", kas ievērojams ar to, ka līdz tam laikam latviešu valodā vēl tāda Eiropas ģeogrāfija nebija sarakstīta.

Bangpūtis un Krūmiņu Pēteris sākuši dzejot tieši Ausekļa ietekmēti un pamudināti, kam dēļ viņu, sevišķi Bangpūša darbos, sastopama stipra Ausekļa ietekme mitoloģiski skaistās senlatviešu
reliģijas apdziedāšanā. Bangpūtis, līdzīgi Auseklim, arī ārkārtīgi asi uzbrucis valdošai vācu muižniecībai, kamdēļ toreizējais ~Baltijas Vēstneša" redaktors Bernhards Dīriķis (1831.—1892.) bieži savā vēstul niekā paziņo Bangpūtim, ka piekrīt gan sacerējuma saturam, bet no viņa
neatkarīgu iemeslu dēļ to nevar izlietot. Šie Bangpūša sacerējumi izplatījušies tautā rokrakstā, starp tiem minams garāks dziedājums ~Staburadze", kurā apdziedāts latviešu tautas
drūmais liktenis. Bangpūša daži dzejoļi un stāsti ievietoti „Baltijas Vēstnesī" un „Balsī", daži arī „Mājas Viesī" starp 1875.—1886. gadiem. Par Bangpūti īsas biogrāfiskas ziņas atrodamas Pūriņu Klāva sastādītā grāmatā „Baltijas Vēstneša divdesmit piecu gadu jubilejai par piemiņu" — 148. lp., un manā rokrakstā „Tautisko cīņu laikmets un viņa darbinieki Vietalvas novadā", kas atrodas Valsts
bibliotēkā.

Augšminētos tautiskajos laikrakstos darbojies arī Krūmiņu Pēteris, kura dzejoļi 1902. gadā iznākuši atsevišķā krājumā. Bez tam Krūmiņu Pēteris sarakstījis vēl kādas piecas citas grāmatas, ko pag. gadu simteņa 90-tos gados izdevis grāmatu izdevējs M. Jākobsons, Rīgā. Par P. Strupulu- Krūmiņu Pēteri īsas biogrāfiskas ziņas skat. „Jaunākās Ziņās" 1934. gada 254. n-rā, rakstā „Miris tautas atmodas darbinieks".

Aizbraukdams uz Pēterpili, Auseklis savus Odzienas draugus brāļus Šiliņus — lauksaimnieku Andžu un dzejnieku - skolotāju Pēteri — neaizmirsis. Viņš ar tiem sarakstījies,

kā arī piesūtījis šādas jauniznākušās grāmatas:

1) „Latviešu tautas kalendārs" (brāļu Bušu izd. 1875. g. Rīgā),

2) „Paidagoģiska gada grāmata"(1876.),

3) „Jauni dunduri" (1875.),

4) „Dunduru pēcnākami" (1876.),

5) „Dunduru padēli" (1877. — tagad bibliogrāfisks retums),

6) „Dundurs pats" (1878.) un

7) „Baltijas gruntnieku - saimnieku - pagasta valdību v. c. kalendārs" (1879.).

Grāmatās atrodami personīgi lielā dzejnieka dāvinājumu ieraksti A. Šiliņam.

Sevišķi ciešu kontaktu tas uzturējis ar Andžu Šiliņu, ar kuru bieži sarakstījies, informēdams A. Šiliņu par savu dzīvi un nodomiem. Pasaules kara laikā daļa no A. Šiliņa diezgan plašās bibliotēkas līdz ar Ausekļa vēstulēm gājusi pazušanā. 1823. gada rudenī, kad tikko bija iznācis pilnīgais Ausekļa kopoto rakstu izdevums, Jāņa Lapiņa redakcijā, es šo izdevumu aiznesu A. Šiliņam, kuru pazinu kā lielu dzejnieka Ausekļa cienītāju. Šiliņš toreiz jau bija pilnīgi zaudējis acu
gaismu, kāpēc lūdza mani izlasīt priekšā J. Lapiņa ievada monogrāfiju par Ausekļa dzīvi un darbiem.

Tad Šiliņš man pastāstīja arī savas atmiņas par lielo dzejnieku, pie kamizteica cerību, ka varbūt daļa no Ausekļa vēstulēm atrodoties viņa bibliotēkā. Pēc ilgāka laikā rūpīgas meklēšanas man izdevās atrast divas Ausekļa vēstules, dažas Kronvalda, Ausekļa un citu atmodas laikmeta dar-
binieku fotogrāfijas, Ausekļa zīmējumu „Sapnis" un lielāko daļu Ausekļa A. Šiliņam dāvāto grāmatu, no kurām gan dažas kara laikos bija stipri sabojātas.

No 1934. g. pavasara šīs Ausekļa vēstules, kā arī fotogrāfiskie uzņēmumi glabājas Valsts bibliotēkā.

1876. gada vasaras brīvdienās Auseklis atkal ieradies Draudavās, braukdams no Pēterpils uz mājām.

Šai laikā Draudavās ieradies arī Juris Kalniņš-Prātkopis, pie kam sakarā ar vācietības ideologa T.
Dēbnera izturēšanos pret Vietalvas jaunlatviešiem, sākušās pārrunas par mācītāju viedokli tautības jautājumos vispār. Auseklis bijis ļoti krasi noskaņots ne tikai pret vācu mācītājiem, bet arī pret dažiem luterāņu mācītājiem - latviešiem, jo uzskatījis tos par vācu virskundzības ieročiem
latviešu apspiešanai. Ar mirdzošām acīm Auseklis runājis par mitoloģiski skaisto senlatviešu reliģiju. Juris Kalniņš pārmetis dzejniekam viņa uzbrukumus latviešu mācītājiem Neikenam, Auniņam un Neilandam , uz ko Auseklis atbildējis ar savu aizliegto divrindu „Svētnieka politika", šādi raksturodams skolu pretinieku domas:

„Lai ļaudis snauž, kam viņiem vajag skolas !
Tās paņem tikai cāļus mums un olas."

Izcēlusies asa vārdu maiņa, kurā Auseklis ar Bangpūti nostājušies
vienā pusē, bet Kalniņš ar A. Šiliņu— otrā. Abi pēdējie diezgan skeptiski skatījušies uz Ausekļa un
Bangpūša reliģiski-mītoloģiskiem uzskatiem, kamdēļ tie, sevišķi Auseklis, tā noskaities, ka pēc asās vārdu cīņas tai dienā vairs nevēlējies ielaisties nekādās sarunās. Tā tad jau toreiz pret dažiem Ausekļa uzskatiem bijusi latviešos stipra opozicija: daudzi neatzina viņa reliģiskos uzskatus.

1876. gada vasarā lielo dzejnieku viņa Odzienas draugi redzējuši pēdējo reizi. 1879. gadā Bangpūtis, saņemdams no Ausekļa brāļa skolotāja Mārtiņa Krogzemja sēru vēsti par lielā dzejnieka nāvi, veltījis sava drauga piemiņai dziļi izjustu dzejoli, kas ievietots „Baltijas Vēstneša"
1879. g. 9. n-rā.

Veltījums aptver astoņus pantus, no kuriem zīmīgākie šie:

Dziesmu eņģel's ! tavi spārni
Lidos mūžam Latvijā !
Vēja māte viņus viegli
Vadīs tautas druviņās.

Kamēr latvju dziesmu skaņas
Līgas svētkus dimdinās,
Tamēr tavu dzeju svaru
Brīvie dēli daudzinās !"

Auseklis Vietalvā 1936.06.01 Sējējs

Vilis Ambainis

***

Piezīmju lauki: J. Golwer, fotodarbnīca Rīgā.