Indriķis Straumīte

«Mūsu vēlēšanās ir sakust ar Krieviju, ar krievu tautu, paturēt ar viņu vienu ticību, vienu likumu, vienu valodu, kā mums tagad ir viens cars.»

Indriķis Straumīte

***

Jānis Līcis bija pareizticīgo baznīcas mācītājs, aktīvs cariskās Krievijas slavofilu propagandas sludinātājs Latvijā 19.g.s. vidū. Pareizticīgo baznīcas svētais moceklis

Latvijas pārkrievošanas politika sākās ar aktīvu Pareizticīgo baznīcas darbību Latvijā 19.g.s. sākumā un vidū, tai cenšoties pārvilināt citu konfesiju piederīgos. Ticības maiņas kustība norisinājās tik strauji, ka 19.gs. vidū pāris gadu laikā bija pieņēmuši krievu ticību ap 100 000 latviešu. Vēlāk tā pārauga aizliegumā latviešu bērniem mācīties skolās latviski un pat miesas sodos par sarunāšanos latviešu valodā.

Jānis Līcis dzimis 1830. gadā Bebros, Kokneses pagastā

1857. gadā beidzis Rīgas Garīgo Semināru un tā paša gada 22. septembrī bīskaps Platons viņu iesvētījis par priesteri pie Mārcienas draudzes.

1859. gadā priesteri Līci pārcēla uz Aderkašiem, kur viņš darbojies līdz pat savai nāvei.

Virspriestera Jāņa Līča svētruna, kas sacīta 1867. gada 31. oktobrī Marijas Madaļas draudzes jaunā dievnama iesvētīšanas dienā, šīs pašas Aderkašu baznīcas dzimšanas dienā.

Daži fragmenti:

“Mana mīļā draudze un jūs, mani mīļie tautas brāļi! Ko es Jums šodien teikšu? Pirmo reizi Jūs esat sapulcējušies šinī svētajā vietā. Šī vieta ir jauna un jauka. Baznīcas nosaukums arī ir jauns, visi, kas redz šo Svēto Dievnamu vai iet un paiet garām, viens otram saka: “Krievu baznīca.”

Daži to lamā par elku namu. Tā kā šeit neviena elka nav un neviens prātīgs cilvēks - Svētās Bildes netur par Dievu jeb elku, es ticu, ka šodien šeit nav neviena tāda ģeķa un bezdievīga cilvēka.

Šis Sv. Dievnams nav krieviem, krievu zemes iedzīvotājiem, krievu tautai taisīts, bet mums, latviešiem. No gruntīgās krievu tautas šeit ir maz. Ja mēs pēc tautas nosauksim baznīcu jeb Dievnamu, tad mums vajadzētu katrai tautai savu baznīcu: krieviem vienu, poļiem vienu, latviešiem vienu, igauņiem vienu, vāciešiem vienu, turkiem vienu utt. Citādāk vārdus “krievu baznīca” nevar saprast un iztulkot.

Tādēļ šis Sv. Dievnams nav “krievu baznīca”, bet tās Svētās draudzes, kura apliecināja to ticību bez kādas pārgrozīšanas tādu, kādu sludināja pravieši, kādu iecēla Pats Dieva Dēls miesā nācis, kādu pasludināja viņa mācekļi, Sv. Apustuļi... Tādēļ šis Dievnams nav “krievu baznīca” vien, bet visu īstenu Ābrama bērnu, kuri Ābrama darbus dara, kuri grib vienīgo nepārgrozīto ticību piepildīt, kas ir sākusies pie pasaules iesākuma un paliks līdz pasaules galam.

Bet domāju, ka nosaukums “krievu baznīca”, “krievu ticība”, “krievinieki” vēl bija kā pravietojums jeb priekšsludināšanas vārdi, kurus mēs jau sen dzirdam no saviem vecākiem un vecvecākiem - ka būs cita ticība, svēta un veca, nepaliks tā, kas mums tagad ir, bet nāks viena veca un svēta ticība, un nāks no ziemeļu zemēm, no krievu zemes.”

Savu vārdu vēsturē nebūtu ierakstījis ar apcerējumu “Pareizticīgā latvieša piezīmes”, kurā viņš apraksta latviešu tautas cīņu par materiālo un garīgo izdzīvošanu 19. gs. vidū

Īpatnējo apstākļu dēļ, kas 19. gs. valdīja Latvijā, virspriestera Jāņa Līča raksti latviešu valodā varēja parādīties tikai pēc viņa nāves.

Pirmoreiz latviski tie tika iespiesti “Rīgas Garīgā vēstnesī”, ar 1906. gadu - “Pareizticīgo latviešu vēstnesī”.

1906. gadā Rīgas Pētera un Pāvila brālība tos izdeva atsevišķā grāmatā ar nosaukumu “Pareizticība pie latviešiem. Indriķa Straumīša raksti (1840. - 1845.)”.

Pirmo reizi J. Līča piezīmes parādījās krievu valodā 1865. gadā laikrakstā “Djeņ” ar pseidonīmu Josts Viesulis.

Otro reizi tās bija lasāmas 1868. gadā krievu rakstnieka Jura Samarina rakstu krājumā “Krievijas nomales” ar pseidonīmu “Indriķis Straumītis”.

Materiāls bija tik šokējošs, ka Samarins saņēma Krievijas cara rājienu, J. Līcis - piedraudējumu, bet bīskaps Benjamins - brīdinājumu. Priesterim Līcim bijuši arī vēl labāki materiāli, taču viņš bijis spiests tos iznīcināt.

Tika nogalināts ar šāvienu caur savas istabas logu.

Par to ir 2 versijas. Pēc vienas, pie kuŗas pieturējās ari nelaiķa piederīgie, Līča nāve ir vācu muižniecības provokacijas darbs, un nošāva viņu viens prūšu vācietis, kas dzīvoja Aderkašu muižā, kā bruņots muižas aizsargs. Līča slepkavība esot izdarīta ar nolūku dabūt muižu aizsardzībai kaŗaspēku un izsaukt valdības represijas pret zemniekiem.

Pēc otras versijas, Līcis esot nogalināts uz vietējās Madlienas socialdemokratu organizacijas rīkojuma pamata, kā monarchijas cienītājs. Madlienas rajona kaujas pulciņa galvenais organizators, bijušais Grostonas skolotājs Liepiņš, sarunā ar mācītāju K.Blodonu, Līča pēcnācēju Aderkašos, 1906.gadā kategoriski noliedzis šā pulciņa līdzdalību Līča noslepkavošanā.

1907.gadā soda ekspedicija apcietināja kādu drēbnieku Bitīti no Madlienas, kuŗu apvainoja Līča slepkavībā un par to ari nosodīja. Lai noskaidrotu Līča slepkavības apstākļus, soda ekspedīcija tika lūgta neizpildīt līdz tam laikam nāves soda pie Bitītes, bet soda ekspedicija šā lūguma neievēroja.

Krapes par. mācītājam Kolosovam Bitīte uz jautājumu, vai viņš patiesi esot Līci nošāvis, atbildējis: “Nošāvu kā suni”, bet neteicis kamdēļ to darījis. Pie vietējiem iedzīvotājiem līdz šim laikam pastāvot domas, ka Līča noslepkavošana ir vācu muižniecības provokacijas darbs. Vācu muižniecību Līcis vienmēr uzskatīja par latviešu lielāko ienaidnieku.

Viktors fon Rautenfelds, Rīgas apriņķa priekšnieka goda palīgs, apraksta Līča noslepkavošanu savās uzzīmēs: “Vier Monate unter den Revolutionären in Livland. Selbsterlebnisse. (Die Anarchie in den Ostseeprovinzen.” II. Brl.)

Nozieguma vietā Rautenfelds ieradās kā amata persona otrā rītā pēc Līča nāves.

Par Līci viņš saka, ka tas bijis tīrasinīgs latvietis, vairāk kā 76 gadus vecs; 43 gadus viņš izpildījis savu amatu vienā un tanī pašā vietā (no 1859.g. - J. B.). Priekšzīmīgi uzaudzinājis veselu baru paša bērnu un daudz laba darījis citu bērniem; savas tautas labā viņš darbojies gandrīz kā fanatiķis. Slepkavības brīdī, [589.lpp.] stāsta autors, Līcis sēdēja ar savu ģimeni - sievu un meitas meitu pie vakariņu galda.

Ēdamistabas vienīgais logs bija aizsegts ar gaišu aizkaru, tā kā no āras varēja skaidri redzēt istabā esošo siluetus. Norībēja šāviens, un sirmgalvis saļima pār galdu, ķerts galvā no skrotīm sajauktām ar kapāta svina gabaliem.

Jaunā meitene uzlec kājās un neviļus pagriež galvu uz to pusi, no kuras atskanēja šāviens. Viņa skaidri redz, ka slepkava paceļ sašauto loga aizkaru, lai pārliecinātos par šāviena sekām. Pēc tam tūliņ norīb otrs šāviens, un vecais vīrs, ķerts no tāda paša lādiņa deniņos, izlaiž savu garu. Slepkava bija lietojis šauteni, lādējamu no stobra.

Noziegums, bez šaubām, bija jau agrāk sagatavots, jo dažas dienas pirms tam no mācītāja mājas nozuda ari modrs suns, un tieši pēc tam, kad uz īsu brīdi še bija ieradies kāds cilvēks, kas agrāk piederēja pie baznīcas personala, bet par politisku propagandu, uz mācītāja ierosinājumu, bija atlaists no amata. Rautenfelds šo personu neilgi pirms slepkavības bija arestējis

Bērziņš, J. Dažas etnografiskas ziņas no Indriķa Straumītes (Jāņa Līča) neizdotiem rakstiem. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1925. Nr.12, 587.-591.lpp.

***

Piezīmju lauki: Arī Jānis Līcis.