Kārlis Štrāls

Īstenība

Es runāju ar tevi

Un domāju par citu.

Un varbūt tikai kādreiz,

Kad būsim sen jau šķirti,

Es runāšu ar citu

Un domāšu par tevi.

K. Štrāls

***

Kārlis Štrāls – dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs.

Dzimis 1880. gada 25. novembrī Stukmaņu pagastā plostnieka un ādmiņa ģimenē. Daugavas Bebru krāce un vecmamma Anna dzied viņam šupļadziesmas.

1885. gadā skoloties sācis piecu gadu vecumā turpat Bebrulejā, bet divas ziemas – Stukmaņu muižas skolā, vēlāk Kokneses pareizticīgo draudzes skolā, bet jauno no trīspadsmit gadu vecuma zināšanas jāapgūst pašam, jo jāpalīdz tēvam visos darbos.

Pirmie dzejoļi top jau 13. gadu vecumā. Pašmācības ceļā apgūst franču un vācu valodu. R. Blaumaņa iedrošināts, gadsimtu mijā nopietnāk pievēršas rakstniecībai. Blaumanis līdz pat mūža beigām ir K. Štrāla literārais padomdevējs un tuvs draugs. 

Pirmā publikācija ir dzejolis Iešu turp... Pēterburgas Avīzes literārajā pielikumā 1902. gadā.

Pirms karadienesta K. Štrāls dažus mēnešus mācās Jēkabpils skolā, lai iegūtu tiesības uz saīsinātu dienestu. Zinātkāre un vēlme lasīt mostas agri. 

o 1902.–1905. gada rudenim Štrāls ir cara armijas karadienestā Polijā.

Tiek atvaļināts kā rezerves virsnieks. Atgriežas Rīgā, kur sāk aktīvu literāta dzīvi.

No 1905.–1907. gadam ir redaktors literārajiem žurnāliem „Dzelme” un „Plēsums”. K. Štrāls kopā ar saviem domubiedriem paraksta tā saukto dekadentu manifestu Mūsu mākslas motīvi 1906. gada 7. Augustā.

Tā publicēta „Dzelmē” 1906. g. 5.nr. Manifesta autors J. Akuraters, un to parakstīja

• E. Cālītis,
• K. Krūza,
• Zemgaliešu Biruta,
• J. Akuraters,
• J. Jaunsudrabiņš,
• K. Štrāls,
• A. Baltpurviņš,
• K. Jēkabsons un
• K. Skalbe.

1910. gadā iznāk K. Štrāla dzejoļu krājums Zemes elpa, periodikā publicēti stāsti, kas vēlāk izdoti arī krājumos.

Īsu laiku Štrāls strādā par skolotāju Izglītības biedrības skolās, bet drīz pārceļas uz tēva mājām Stukmaņos, kur raksta pats un tulko Šelliju, Puškinu u.c. Sākoties I Pasaules karam, iesaukts Krievijas armijā kā virsnieks. Cīnījies senajā rietumukraiņu zemē Galīcijā.

Tūlīt pēc 17. augusta kaujas pie Firlejovas ar austriešiem, Štrāls saraksta poēmu Kauja pie Glemu Liepas.

Cīņās Galīcijā 1915. gadā divas reizes ievainots. Otro reizi tik smagi, ka dienestu vairs neturpina. Ārstējies Pēterburgā un Maskavā.

Par cīņām 1916. gadā K. Štrāls saņēmis Svētā Vladimira ordeni. Kara notikumus, kā arī sabiedrisko dzīvi gan Latvijā, gan Maskavā un Pēterburgā K. Štrāls apraksta romānā Karš, kura pirmās divas daļas pirmoreiz izdots 1922 – 1926. gadā, bet visas trīs daļas vienkopus pirmoreiz izdotas tikai 2015.gadā.

Pēc armijas līdz 1920. gadam ir bēgļu gaitās kopa ar ģimeni Kubaņā. Pēc atgriešanās Latvijā, turpina rakstīt un tulkot.

1920. gadā iznāk stāstu krājums Dieviņa ļaudis, Dzintara vārtos (1921), Katrīnīte (1922), poēma Kauja pie Glemu Liepas ar A. Štrāla ilustrācijām (1922), stāstu krājumi Sapņotāji un Saulīt tecēj tecēdama (1922), ainas no karalauka Uguņainie krasti (1923), dzejoļu krājums Zemes elpa (1927), dzejoļu izlase Vakara degsme (1964) un Vālodzes balss (1984). K. Štrāls tulkojis S. Lāgerlēvas, H. Ibsena, M. Gorkija, I. Turgeņeva, M. Saltikova Ščedrina, F. Dostojevska, A. Puškina u.c. darbus.

1930. gadā par ieguldījumu Latvijas valsts labā K. Štrāls apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Pēc 1937. gada rakstnieks jau pastāvīgi dzīvojis Pļaviņās savās mājās Skaldulejas kopā ar sievu Johannu Zelmu dz. Veinbergu un bērniem Ilzi, Daci, Jāni un Austru. Skaldulejas kļūst par pulcēšanās vietu gan vietējai radošajai sabiedrībai, gan novada viesiem. Rakstnieka vecākais brālis gleznotājs Aleksandrs Štrāls un jaunākais brālis latviešu strēlnieks, galdnieks amatnieks Jānis Štrāls arī savu mūžu aizvada Pļaviņās.

Miris Kārlis Štrāls 1970. gada 15. martā savās mājās un apglabāts Bāra kalna kapos Pļaviņās.

Atzīmējot rakstnieka 100 gadadienu, iznāk literatūrvēsturnieka Arnolda Būmaņa monogrāfija Kārlis Štrāls Dzīves gredzens 1880–1970.

        K. Štrāls par romānu "Karš": 

Karš nav vienīgi karalaukā – viņa draudu pilnie spārni izplešas pār milzu plašumiem. Esmu varējis notēlot tikai vienu viņa stūrīti. Bet esmu darījis to pēc sirdsapziņas, patiesīgi.