Vilis Veldre
- Дата народження:
- 20.09.1908
- Дата смерті:
- 17.09.1940
- По батькові:
- Fricis
- Додаткові імена:
- Jānis Trimda, īstais vārds - Fricis Jānis Gulbis
- Категорії:
- Віршописець, Письменник, Самогубство
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Rīgas Raiņa kapi
Dzimis Džūkstes pagastā, kur tēvs, arī Fricis Gulbis, strādājis par pagasta padomes rakstvedi. Māte nākusi no inteliģentās Grosbergu ģimenes Lestenes Mariņmuižā.
Smagu sāpju ceļu ir nostaigājis Talsu novada lielākais dzejnieks Vilis Veldre. Visa viņa pasaule izskanēja ta dzejā. Dzejot, rakstīt — kļuva viss viņa dzīves saturs. Bet tad nāca Virzas pareģotā "baigā vasara", kas sarāva Viļa Veldres koklei stīgas. Un šis jautrais, dzīvespriecīgais Vandzenes dēls tagad dzied: "Šai rudenī, kad ļauniem vējiem pūšot, liels mūsu posts, bet prieks ir skumjš un īss". Tikai 1940.gada pavasarī Velde bija pārnācis uz pastāvīgu dzīvi savās mājās — Vandzenes Kalējos. Viņš centīgi strādāja pie toreizējā valsts galvas biogrāfijas. Tieši 16. jūnijā tas noveda Rīgā pirmo šī darba daļu. Boļševikiem ienākot, šo darbu nācās pārtraukt. Veldrem zuda iespēja publicēt arī citus darbus. Septembra sākumā tas ieradās Rīgā, lai noskaidrotu savu darbu iespiešanas izredzes. Viņš apciemoja savu agrāko draugu Griguli, kurš tagad bija kļuvis galvenais preses biedrības darbības noteicējs. Uz visiem Veldres jautājumiem šis boļševiku dzejnieks atbildēja tikai vienu: „Nekādas izredzēs!" Beidzot tam tomēr uzausa kāds plāns, kas varētu ari Vilim Veldrem atkal atvērt laikrakstu redakciju durvis — jānoraksta svinīga vēstule Žanim Spurem un jānožēlo viss agrākais — Ulmaņa laikā rakstītais! Protams, Vilis Veldre no šīs kārdinošas iespējas atteicās. 13.septembrī viņš pārbrauca mājās galīgi sagrausts. Un dzīvespriecīgais dzejnieks sāka atkal domāt par nāvi, par ko agrāk tas bija tikai dažas reizes ieminējies. Dzejnieka agrākā dzīvesbiedre Anna Neilands, ar kuru tas šķīrās 1939. gada rudenī, atceras, ka jau 1930. gadā, kad no dzīves aizgāja Jānis Ziemeļnieks, Veldre ar sašutumu piemetinājis: "Cik tas neestētiski, šādā veidā atstāt sevi pasaules skatam. Ja es kādreiz izdarīšu pašnāvību, tad gan pratīšu pazust bez pēdām ..." Vilis Veldre kļuva arvien grūtsirdīgāks. Ārēji gan tas vēl saglabāja savu jautro smaidu un omulību, bet arvien biežāk uznāca smagi pārdomu briži. 1939.gadā, pirms sava brauciena uz Ameriku, dzejnieks apmeklēja pat pazīstamo gaišreģi Finku, kurš tam pareģoja: "Jums draud briesrnas īdenī. Jūs tālu ceļosiet, bet pārbrauksiet un nomirsiet dzimtenē". 1939. gada rudenī, Kad Atlantijas okeānā jau bija sācies nesaudzigs jūras karš un daudzi kuģi aizgāja bojā no mīnām, Veldre tomēr dzīvs un vesels atgriezās Latvijā. Bet Amerikā viņš bija vīlies — nekādu dzīves prieku šajā aukstajā dolāru zemē, kuru jau pirms gadiem 40 bija nolādējis lielais norvēģis Hamsuns, Veldre neatrada. Karš un ģimenes dzīves iziršana vēl vairāk nomāca jūtīgo dzejnieka dvēseli. Viņš dzejoja, bet dzejoļos jau biežāk pazib domas par nāvi un kapu. Pēdējā dzejoļu krājumā "Saule rasā" varam saskatīt vismaz divdesmit šādas drūmas vietas. Pēdējo triecienu šim nomāktam garam deva jau pieminētais Rīgas brauciens. Tad vēl daudziem likās, ka boļševisms mūsu zemē, līdzīgi Krievijai, valdīs daudzus gadus. Likās, ka latvju zemes liktenis ir izšķirts uz ilgu laiku. Atsacīties no savas Mūzas — to Veldre nespēja. Saviem tuviniekiem tas izteicās, ka tagad viņa dzīve zaudējusi visu savu nozīmi un viņš ir sagatavojies mirt. Kādam sevišķi tuvam cilvēkam Veldre 15. septembrī norakstīja vēstuli un pateica, ka par savu kapa vietu tas izraudzījis Nogales Melnezeru, kas no Kalējiem atrodas tikai pāris kilometru. 10.septembrī dzejnieks gan raksta otru vēstuli, kurā paskaidro, ka esot atmetis .visas muļķīgās domas par pašnāvību un gribot dzīvot. Bet šis īslaicīgais dzīvesprieks tam atkal ātri zūd. Vakarā dzejnieka slimajai mātei, kas dzīvoja Kalēju apakšējā stāvā, uznāca smaga slimības lēkme. Māsa Anna Gulbis jau gribēja iet aicināt arī dzejnieku lejā, bet šo nodomu atmet. Tikai otrā rītā tā uzgāja augšstāvā, lai brāli lūgtu brokastīs, bet istaba bija tukša. Dzejnieka gulta stāvēja neaizskarta, bet paša nebija. Viņš bija aizgājis savu lielo noslēpumaino ceļu. Pirmajā brīdi radās doma, ka dzejnieks ir kaut kur aizceļojis. Bet, pārbaudot viņa atstātās mantas, arvien vairāk noskaidrojās baigā īstenība. Mājās atradās visas tās lietas, no kurām Veldre savos ceļojumos nekad nešķīrās — raga brilles, pildspalva, rokas pulkstenis, mape, nauda, kabatas grāmatiņa ar pasi un citiem dokumentiem, kā arī visi čemodāni, virskrekli (arī no Amerikas pārvestie), labākie uzvalki, mēteļi un citas mantas. Piederīgie konstatēja, ka dzejnieks uzvilcis garos ūdenszābakus, ādas bikses, jūrnieka vesti un lietus mēteli. Viss tas liecināja, ka nelaimīgais devies kautkur ūdenī. Mājā bija norauts arī kāds radio antenas gals. Bez tam, bija arī citas zīmes, kas liecināja par Veldres sagatavošanos šim noslēpumainajam ceļam. Nogales Melnezera tuvumā atrada no krasta aizbrauktu laivu un kādu izceltu akmeni.
Drīz vien Kalējos ieradās dzejnieka līgava Olga B. Viņa bija saņēmusi Veldres vēstules, kurās tas rakstīja par savu pašnāvības nodomu un pieminēja arī Nogales Melnezeru. Šis ezers ir drūms un atbaidošs. Apkārtnes iedzīvotāji izvairās tajā peldēt vai mazgāties, jo tumšā dzelme nebūtībā aizrāvusi ne vienu vien pārgalvīgāku jaunieti. Ezers ir dziļš un tā dibens pieaudzis ar zāļu saknēm, kas pārklāj to ar nevienmērīgu, caurumainu segu. Zem šā pirmā, zāļu dibena, atrodas otrs. Tādēļ nevienu šī ezera upuri, kas nokļuvis cauri šim pirmajam dibenam, nav izdevies vairs atrast. Arī Veldres līķi meklēja trīs dienas. Piederīgie izsauca pat zvejniekus ar garajiem āķiem, kas cītīgi pārmeklēja ezera kustīgo dibenu, bet aizgājēju neatrada. Vilis Veldre bija turējis savai dzīves biedrei pirms desmit gadiem izteikto un arī māsai Annai Gulbis atstātā vēstulē pieminēto norādījumu — lai nemeklē viņa kapa vietu, jo to neatradīs. Šo kapa vietu arī neatrada. Kursas dižais dzejnieks iegāja Aizsaulē pa liela noslēpuma ceļu. Šāds ceļš saskan ar dzejnieka pasaules uzskatu. Viņš bija dievturu draudzes piekritējs un Ernesta Brastiņa aktīvs domu biedrs. Tas jūsmoja par seno latviešu dabas ticību un kuršu mitoloģiju. Ar lielu interesi viņš sekoja pirms dažiem gadiem Talsu Vilkmuižas ezera dibenā atrastiem atradumiem, kur izcēla daudzas seno kuršu kapa vietas. Šīs tūkstošgadīgās mūsu senču kapenes ezera dibenā spārnoja dzejnieka fantāziju un iejūsmoja to par kādu nogrimušu, nebūtībā aizgājušu teiku valsti. Vilis Veldre bija miris. Viņa nāves cēloņus noskaidroja arī policija, kas nesen pirms tam (15. augustā) bija pārdēvēta par miliciju. No Talsiem uz Vandzeni izbrauca pats milicijas priekšnieks Aselbaums ar savu uzticamo palīgu Leijeru. Izziņā noskaidroja, ka dzejnieks, — īstā vārdā Fricis-Jānis Gulbis, ir izdarījis pašnāvību. Lietu nosūtīja Jelgavas apgabaltiesas prokuroram izbeigšanai un tas ar šādu lēmumu to 1940. gada 16. decembrī atsūtīja atpakaļ Talsu milicijai. Uz piederīgo ierosinājumu Talsu apriņķa miertiesnesis 1940. gada 25. septembrī ar rīkojumu Nr. 17 uzdeva Vandzenes pagasta tiesai uzņemties mirušā Friča-Jāņa Gulbja atstātās mantas apsardzību. Galvenā dzejnieka kustamā manta ir viņa vērtīgā bibliotēka, kas satur vairākus tūkstošus sējumu. Vispār Veldre bija liels grāmatu mīļotājs un par tām parasti izdeva arvien gandrīz visu savu naudu. Ilgāku laiku tam pat nebija kārtīga rakstāmgalda — savas dzejas tas rakstīja uz kāda nošu turētājam līdzīga dēlīša.
Daudzus gadus dzejnieka piederīgie satika savā starpā visai labi. Tikai pēc viņa nāves radās nesaskaņas starp māsu un dzejnieka šķirto kundzi. Veldre tās audzināšanā atstāja 2 savas meitas - Aiju, kas tagad apmeklē Talsu valsts ģimnāzijas pirmo klasi, un Annu Taigu (vēlāk prec. - Taiga Lasmane), kas mācās pamatskolas pēdējā klasē. Šīs meitas arī ir dzejnieka vienīgās mantinieces. Liekas, ka tieši šie materiālās dabas cēloņi ir pastiprinājuši radu nesaskaņas un noveduši pie tā nožēlojamā stāvokļa, kas līdzinās jau atklātam sabiedriskam skandālam.
Dzejnieks ļoti mīlēja savas meitas un arī pēc laulības šķiršanas 1939.gada rudenī nodrošināja savu bērnu stāvokli, apņemoties tam izmaksāt visai prāvu ikmēneša summu. Kad gadu vēlāk Veldre nozuda un viņa mantai nodibināja aizgādniecību, Vandzenē drīz attadās ļaudis, kas abas dzejnieka meitas, lai gan tās ir vienīgās tēva mantinieces, pilnīgi atstūma no tēva mantas. 1942. gada pavasarī bērnu dabiskā aizbildne Anna Neilands lūdz pagasta tiesas iecelto aizgādni Miķeli Kukīti, lai no Kalēju saimniecības ienākumiem kaut niecīgu daļu izsniegtu Veldres bērnu uzturam, bet šis cienījamais kungs neatzina par vajadzīgu pat atbildēt. Vēl jo vairāk — šī ļaužu grupa pretēji mūsu spēkā esošā civillikuma nosacījumiem, izgudroja, ka Vija Veldres atstātā manta esot bezīpašnieka manta, jo lūk, pēc viņa neesot palicis neviens pieaudzis bērns! Ar šo savu, no mūsu likumu viedokļa pilnīgi absurdo atzinumu, tad arī tika panākts, ka dzejnieka bērni tika pilnigi atbīdīti no tēva mantas un vērtīgās Kalēju mājas apsaimniekošana nodota kādam pilnīgi svešam cilvēkam Fricim Feldmanim, kurš neslēpj savas cerības, ka viņš drīzumā kļūšot par šīs mājas īpašnieku . . . Lai stiprinātu savas pozīcijas, šie Kalēju pašreizējie saimnieki, kas dzejnieka pazušanas dienās visi vienprātīgi, līdz ar pagasta tiesu atzina viņu par mirušu, tagad uztur versiju, it kā dzejnieks būtu kaut kur aizceļojis. Mēs saprotam piederīgo cerības — tā šobrīd tic un cer tūkstošiem latvju ģimenēs, ka baigajā boļševisma gadā tālajās moku gaitās aizrautie mīļie piederīgie vēl kādreiz atgriezīsies. Šādu pārnācēju vidū mēs visi labprāt vēlētos redzēt arī mūsu novada spējīgāko un lielāko dzejnieku Veldri. Bet Vilis Veldre ir aizgājis citu, paša nolemtu ceļu — uz Aizsauli, no kuras vairs atgriešanās nav. Protams, viņa nāves noslēpums nebūt vēl nav pilnīgi atrisināts un jādomā, vēl ilgi tāds paliks. Ap to vijas vēl daudz dažādu mīklainu nostāstu, uzpeld dažādas, kaut arī nereālas versijas. Apskatīsim kaut dažas no tām. Liktenīgajās 1940. gada septembra dienās, kad smago pārdzīvojumu un sāpju sagrauztais dzejnieks jau bija izšķiries par nāvi Melnezerā un norakstījis uz Vandzenes pasta kantori B. jaunkundzei 15. septembrī arī šādu vēstuli, netālu no Kalējiem, starp Brīvmaņiem un Kūlām, tas ceļu galā redzējis kādu apstādinātu vieglo automobili ar Nr.1978. Kā vēlāk noskaidrots, šī mašīna piederējusi kādam šoseju un zemes ceļu departamenta darbiniekam Salgalim. Vilis Veldre, savu smago domu nomākts, pēkšņi sācis iedziļināties mašīnas numura skaitlī, radis sev jaunu dzīves prieku un tūļiņ norakstījis savai līgavai otru vēstuli, ka viņš pašnāvības domas esot jau atmetis. Šajā vēstulē tas piemin noslēpumaino mašīnu ar Nr. 1978 un izsakās, ka šis esot gada skaitlis, līdz kuram viņam jānodzīvojot, jo tad viņš būšot apaļus 70 gadus vecs (dzejnieks dzimis 1908.gada 20. septembrī). Šis sīkais nenozīmīgais gadījums spilgti pierāda, kādu satrauktu domu varā atradās dzejnieks šajās liktenīgajās dienās. Pat sveša automobīļa numura skaitlis to varēja atgriezt dzīvei, bet diemžēl tā iespaids bija ļoti īss, jo jau otrā dienā viņš ķērās pie sava, liktenīgā nodoma. 1940. gada jūlijā, kad visā baigā īstenībā jau noskaidrojās boļševisma patiesā seja, un kļuva zināms, ka gandrīz visi Ulmaņa valdibas ministri jau salikti cietumā, Vilis Veldre piederīgiem norādīja uz Alfrēda Bērziņa piemēru, kas vienīgais bija laikā izbēdzis uz Zviedriju. Tad viņš pieminēja arī, ka ceļš uz Lielvāciju taču ir bijis atvērts ikvienam un ka šī robeža ir tik tuva. Tomēr pats par kādu bēgšanu vai aizceļošanu dzejnieks gan nevienam nav neko pieminējis.
Lai izbeigtu to nenormālo stāvokli, ka ar dzejnieka mantu rīkojas pilnīgi sveši cilvēki, atstumjot no tās viņa bērnus, Talsu iecirkņa miertiesai iesniegts lūgums — reģistrēt Friča-Jāņa Gulbja nāves gadijumu, kas noticis 1940. gada 17. septembrī. Tiesa jau nopratinājusi kā liecinieces dzejnieka šķirto sievu Annu Neilandu, māsu Annu Gulbi un Vandzenes pasta kantora darbinieci Paulīni Larmani. Anna Neilands, kas ar Vili Veldri nodzīvojusi daudzus gadus un labi pazīst viņa ierašas un uzskatus, noteikti atzīst, ka dzejnieks izdarījis pašnāvību. No sākuma tāpat domājusi arī viņa māsa, bet tad tai radušies it kā daži sīki, kaut arī neskaidri norādījumi, ka Veldre, varbūt, esot kaut kur aizceļojis. (rakstam ir arī turpinājums kādā no nākamajiem "Talsu vārda" numuriem, ko neizdevās atrast)
Dzejnieka pēdējais sacerējums bija īsa vēstulīte māsai. Ar Veldres īpatnējo, skaidri salasāmo rokrakstu tur bija rakstīts: „Biju kļuvis dzīvei nederīgs. Aizeju. Bet nemeklē mani velti, jo mana kapa vietu neviens neatradīs. Olgiņa gribēja mani glābt, bet nespēja. Noskūpsti māti. Pasaki bērniem kādu labu vārdu. Es gan nevienam nekā ļauna nedarīju, bet arī labs nebiju. Kaut visiem labiem cilvēkiem labi klātos."
Mūsdienās "Kalējos" ir Viļa Veldres muzejs.
No Mārtiņa Mākoņa atmiņām: "Ļoti smagus aizspriedumus dzejniekam nācās izciest sakarā ar viņa precēšanos. Piepeši un negaidot viņš pārveda mājās sava nesena skolotāja pielaulāto sievu un šis pasaka: "māmiņ, te tev vedekla", bet pats aizbrauc uz institūtu, un tā tas paliek! Atvestai drīz piedzimst meitiņa, pēc gada otra. Dzejnieks tās abas atzīst par savām, bet pierakstīt uz savu vārdu nevar nevienu. Laulātais vīrs dzīvo turpat pagastā un laulības šķiršanai nepiekrīt. Pagasta sabiedrība, kas jau tā bija neattaisnojami vēsa un vienaldzīga pret Kalēju mājas posta grūtumu, palika vēl atturīgāka. Stipri vēlāk dzejniekam gan izdodas gan legalizēt ir sievu, gan savus bērnus, bet viņš aizbēga no šīs sievas un palika tik nelaimīgs, cik nelaimīgs oilvēks maz var būt! Laulību atkal šķīra. Dzejnieks nogrima vientulībā. Sieviete atkal apprecējās."
Avots: Talsu vārds, 17.12.1942 ; 23.12.1942; 30.12.1942
Altetingas rakstniecības kopas mēnešraksts, 01.04.1946
Джерело: acadlib.lv
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Fricis Gulbis | Батько | ||
2 | Emīlija Gulbe | Мама | ||
3 | Arnolds Skujiņš | Друг | ||
4 | Ernests Brastins | Единомышленник |
10.09.1941 | Apzināti 1941.gadā lielinieku aizvestie vai pazudušie rakstnieki un žurnālisti
Latviešu rakstniecībai lielinieku iebrukums Latvijā, laupījis daudzus jaunākās un vecākās paaudzes autorus: rakstniekus un žurnālistus.