Mārtiņš Zīverts
- Дата народження:
- 05.01.1903
- Дата смерті:
- 04.10.1990
- Категорії:
- Драматург, Письменник
- Громадянство:
- латиш
- Гробниця місце:
- Mārtiņa Zīverta kapa vieta
- Кладовище:
- Cimetière de la Forêt (Riga)
Mārtiņš Zīverts bija latviešu dramaturgs. Sarakstījis komēdijas, psiholoģiskās drāmas un traģēdijas, kopā vairāk nekā 50 lugu gan Latvijā, gan Zviedrijā.
Dzimis Mežmuižas rentnieka ģimenē tagadējā Vilces pagastā. Mācījās Berķenes skolā, pēc Pirmā pasaules kara mācības turpināja Jelgavas ģimnāzijā, ko beidza 1924. gadā. Aizrāvās ar K.Hamsuna, F.Dostojevska, F.Šillera, V.Šekspīra, H.Ibsena darbiem.
Mēģināja sākt studijas Romas universitātes Filozofijas un literatūras fakultātē, bet trūkuma un slimības (tuberkulozes) dēļ bija spiests atgriezties dzimtenē un strādāja Jelgavas laikrakstā “Jaunais Zemgalietis” un Rīgas Tehniskajā institūtā.
Iestājas Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļā un sāka rakstīt lugas. 1931. gadā tika izrādīta viņa luga „Nafta”, 1935. gadā luga “Galvu augšā” un 1936. gadā drāma “Tīreļpurvs”.
1938. gadā Mārtiņš Zīverts sāka strādāt par dramaturgu Nacionālajā teātrī,
1940. gadā Dailes teātrī.
Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā Zīverts devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Stokholmas Latviešu teātrī viņš iestudēja savu lugu "Vara" par Lietuvas ķēniņa Mindauga likteni. Kopā ar Stokholmas teātra ansambli viņš devās viesizrādēs uz Vācijas latviešu bēgļu nometnēm.
Strādāja par viesmīli, kasieri, fabrikas strādnieku un krāvēju, bet brīvajā laikā turpināja rakstīt lugas.
Miris Stokholmā, urna ar viņa pelniem guldīta Rīgas Meža kapos. Kopš 1994. gada Latvijā darbojas Mārtiņa Zīverta fonds.
Mārtiņa Zīverta neatgriešanās 1958, 04.01.2013 Andrejs Grāpis, Latvijas Avīze
Latviešu dramaturgam M. Zīvertam 5. janvārī – 110. Izcilais vairāk nekā 50 komēdiju, traģēdiju un drāmu autors pusi sava mūža pavadīja trimdā Zviedrijā, lai arī padomju darboņi bija ļoti ieinteresēti, lai Zīverts atgrieztos no bēgļu gaitām un kļūtu par Latvijas PSR dramaturgu.
Rīdzinieku paaudzes, kam šobrīd piecdesmit un vairāk gadu, labi atceras laiku, kad trimdas latviešu ciemošanās aprobežojās ar Rīgu un Jūrmalu. Tas bija laiks, kad trimdas izdevumu ievešana bija gandrīz neiespējama, bet glabāšana saistījās ar risku nokļūt VDK uzmanības lokā. Tiesa, laikrakstos tik graujošu publikāciju kā Andreja Upīša "Bezsaules noriets" (1967) arī vēl nebija, taču kaut minimālas informācijas arī ne. Citādi tas bija 50. gados. Tad, pāršķirstot laikraksta "Literatūra un Māksla" komplektus, var sameklēt ne vienu vien kareivīgu publikāciju. Padomju puses spēle bija vismaz divkosīga. No vienas puses, skarba kritika un noliegums, bet, no otras, tika meklēti kontakti un izteikti visvilinošākie solījumi, ja kāds rakstnieks piekristu atgriezties uz pastāvīgu dzīvi Padomju Latvijā. Tā čekists un publicists Bernhards Borgs sarakstījās ar Jāni Jaunsudrabiņu. Rakstniekam bija pat sagatavota dzīvesvieta Rīgā un vasarnīca Mellužos. Dzejnieks un Rakstnieku savienības vadītājs Valdis Lukss aicināja dzejnieci Rūtu Skujiņu, kuras vīru Jūliju Lāci iznīcināja 1941. gada represijās. Rakstnieks Arvīds Grigulis, būdams ekskursantu grupā Stokholmā, mēģināja runāt pa tālruni ar Zentu Mauriņu. Taktikas bija dažādas, mērķis viens – ievērojamu trimdas rakstnieku pārcelšanās uz Latvijas PSR būtu ideoloģiska uzvara. Pamanīts bija arī dramaturgs Mārtiņš Zīverts.
Jūs gaida mājās
1958. gada 18. septembrī uz Dailes teātra skatuves spožu jauniestudējumu piedzīvoja Zīverta luga "Minhauzena precības" (1941) ar Viju Artmani un Hariju Liepiņu galvenajās lomās. Teātrim tika dots mājiens, ka būtu labi pirmizrādē redzēt autoru, un teātra direktors Jānis Palkavnieks un režisors Eduards Smiļģis raksta vēstuli dramaturgam ar apgalvojumu, ka "ceļš uz Ulubeli pa otru pusi nav nemaz tik tāls un uz dzimteni ceļš ir vēl īsāks". Personiskā vēstulē režisors izsakās konkrētāk: "Atbrauc nu un vismaz paskaties, kā iet Tava luga, neviens jau Tevis te neraus." Dailes teātra izrāde piedzīvo necerētu skatītāju atsaucību un kritikas atzinību. Teātra literārās daļas vadītāja tolaik bija Nora Vētra-Muižniece.
1958. gada 28. oktobrī LPSR kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš uz ministrijas oficiālās veidlapas raksta Mārtiņam Zīvertam: ''Cienījamo meistar! Jūsu lugu izrāžu teicamie panākumi Latvijas teātros rosina domu par Jūsu atgriešanos dzimtenē. Tauta Jūs nav aizmirsusi. Līdz šai baltajai dienai tā Jūs cienī un mīl, tā Jūs gaida mājās. Gadījumā, ja pozitīva lēmuma pieņemšanu šai lietā traucētu daži praktiskas dabas apsvērumi, esmu pilnvarots paziņot, ka dzimtenē Jums nodrošināta literārās daļas vadītāja vieta Raiņa vārdā nosauktajā Dailes teātrī. Kopējs darbs ar šī teātra galveno režisoru – Padomju Savienības Tautas māk-slinieku Eduardu Smiļģi, bez šaubām, darītu vēl bagātāku latviešu dramatisko literatūru un skatuves mākslu. Arī piemērots dzīvoklis Jums tiktu nekavējoties ierādīts. Lūdzu uzskatīt šo vēstuli par oficiālu dokumentu un vismaz neliegt man atbildi uz tajā skartajiem jautājumiem, kas sevišķi interesē mūsu mākslas pasauli."
Piedāvājums nebija sadomāts. No 1938. līdz 1940. gadam Mārtiņš Zīverts šādā amatā bija Nacionālajā teātrī, pēc tam – līdz aizbraukšanai uz Zviedriju – Dailes teātrī. Par sadarbību ar Dailes teātra galveno režisoru Zīvertam ir šāds atzinums: "Ar cilvēkiem nekad neesmu nīdies. Ar Smiļģi taču ļoti viegli varēja sanīsties, bet mēs nekad neesam nīdušies."
Bez bailēm
Maz ticams, ka Voldemāra Kalpiņa vēstule ceļoja vairāk nekā divus mēnešus. Tomēr ātra atbilde varēja radīt sasteigtības iespaidu. Tādēļ Mārtiņš Zīverts raksta mierīgu, pārdomātu atbildi 1959. gada 27. janvārī. Jāpiebilst, ka tālāk vēstulē minētais dzejnieks Jānis Medenis izsūtījumā bija no 1946. līdz 1955. gadam, bet gleznotājs Jēkabs Strazdiņš – no 1949. līdz 1954. gadam. "Godājamais kolēga, ņemos tiesības Jūs tā uzrunāt, jo šo vēstuli nerakstu Jums kā ministram. Tā ir atbilde uz Jūsējo, ko saņēmu tikai priekš dažām dienām. Man liels gandarījums, ka Jūs man piedāvājat vietu Dailes teātrī, kaut arī mani tas sevišķi neiepriecina.
Tā kā par vienīgo jēdzīgo darbu es uzskatu tikai lugu rakstīšanu, tad, ja atgrieztos Rīgā, es lūkotu dzīvot tikai no honorāriem, kas tur jau esot iekrājušies, jo manas prasības no dzīves nav sevišķi lielas. Arī uz Zviedriju neesmu bēdzis tāpēc, ka gribētu labi dzīvot. Toreiz man nebija viegli aizbraukt, es jutos kā dezertieris, un vēl tagad tāds jūtos. Bet izvēles man nebija.
Pēc tā, kas notika ar Laicenu un citiem latviešu rakstniekiem, kam komunisms nebija doktrīna, bet reliģija, es sapratu, kas mani sagaida. Es gan sevišķi nebaidos ne no kāda gala, ja tikai tam visam ir kāda jēga. Toreiz tādas nebūtu bijis. Ir skaidrs, ka es būtu aizceļojis uz Sibīriju un no turienes es nekad neatgrieztos, kas laimējās tādiem spēka vīriem kā Medenim un Strazdiņam. Bet, ja esmu dezertējis un palicis dzīvs, tad savu vainu izpirkšu ar to, ka mūsu tautai atstāšu vismaz 20 jaunu lugu, kas būtu palikušas neuzrak- stītas, ja es nebūtu dezertējis. Lūdzu to neuzskatīt kā pārmetumu, jo es labi saprotu, ka ne Jūs, ne arī citi, kas ar Jums, nevarēja aizkavēt to, par ko cilvēcei vēl ilgi vajadzēs kaunēties. Es tikai pasaku to, ko domāju, to darīdams bez ienaida un bailēm, jo man nav naida ne pret vienu cilvēku pasaulē, un patlaban nav arī ko baidīties. Tāda ir pagātne. Vēl vajadzētu tikai piebilst, ka līdz šim laikam nav pagājusi neviena diena, kad es kaut brīdi domās nebūtu iegriezies savā dzimtajā zemē. Tas izklausās sentimentāli, varbūt arī pēc zināmas labināšanās, bet tā tas nepavisam nav. Man liekas, ka savu dzimto zemi es vairs nekad neredzēšu. Varbūt arī tā labāk, kas zina? Esmu sagandējis savu vienīgo sirdi, kurai visus šos trimdas gadus vajadzēja strādāt manu diezgan trūcīgo muskuļu vietā. Vienu mēnesi pavadīju kādā Nauheimas sanatorijā, visa aparatūra uzlabojās neticami lielā mērā, bet vēl divas kūres ir priekšā. Ja tagad atgrieztos Rīgā, tad vajadzētu mirt drīzāk nekā pieklātos, bet vienu otru lugu vēl gribētos uzrakstīt. Tāda ir tagadne. Par nākotni labāk nerunāsim. Esmu ļoti priecīgs un pateicīgs, ka mana māte, kurai ir jau 85 gadi un nav neviena, kas palīdzētu, varējusi saņemt manu izrāžu honorārus. Vismaz mūža pēdējā galā viņai kaut kas ticis no manis, kas nekad nekam neesmu derējis. Pasveiciniet vecos draugus, kas mani vēl grib atcerēties. Arī Vili Lāci, ja reglaments to atļauj. Kādreiz mēs diezgan draudzīgi pazināmies, bet laiks nestāv uz vietas.
Ar sveicieniem M. Zīverts."
Ko tur darīšu?
Par savu pazīšanos ar Vili Lāci 1941. gadā Mārtiņš Zīverts izsakās 1974. gadā publicētajā autobiogrāfijā "Garāmejot". Dramaturgam bija radusies konfliktsituācija ar komisiju, kas organizēja latviešu mākslas dekādi Maskavā. Tikšanās ar Lāci autobiogrāfijā aprakstīta šādi: "Ka jāuzmanās, to zināju. Jau labu laiku pirms šī incidenta uz Dailes teātri bija zvanījis Viļa Lāča sekretārs un meklējis mani, bet tobrīd es nebiju teātrī. Tāpēc vēlāk zvanīju pašam kungam: kas par lietu? "Atnāc," viņš teica. "Divpadsmitos." (Naktī, protams, Staļins Maskavā nevarēja gulēt, un arī viņa kalpiem vajadzēja būt nomodā.) Sapratu, ka lieta nopietna, pusnaktī aizgāju uz bijušo Rīgas lielvecākā rezidenci Raiņa bulvārī, kur tagad valdīja Vilis Lācis. Vestibilā krieviņš ar šauteni pie kājas. Augšējā stāvā – otrs. "Ko tu plosies?" Lācis man noprasīja. "Kāpēc nesadarbojies ar Rakstnieku savienību?" – "Tāpēc, ka man tie pusinteliģenti nepatīk." – "Vienalga," viņš teica, " tev vismaz jāparāda, ka gribi sadarboties. Nolasi viņiem referātu." – "To var," es teicu. Nolasīju referātu par drāmas tehniku, un situācija pagaidām bija glābta." 1958. gadā Vilis Lācis jau bija LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs. Minētā epizode varēja kļūt, bet nekļuva par papildstimulu Zīvertam, lai atgrieztos Latvijā.
Dziļāko iemeslu, kādēļ tas nenotika, Zīverts pateica vēstulē Eduardam Smiļģim:
"Jūs jautājat, kāpēc es neatgriežos mājās. Bet ko es tur darīšu? Pie jums visi autori lugas raksta kā viens. Ja es tur būtu, man vajadzētu rakstīt tāpat. Es nesaku, ka tā problemātika, ko viņi tur tirzā, būtu nevajadzīga, bet tā ir tikai viena daļa no tās problēmu drūzmas, kas mūsdienu cilvēkam mācas virsū.
Un, tā kā šo daļu jau apstrādā daudzi, tad man liekas, laikmeta aina būs labāk piepildīta, ja kāds latviešu dramatiķis skar arī citus jautājumus." Beidzamos astoņus vārdus Eduards Smiļģis vēstulē bija pasvītrojis.
Meita - Zeltīte no pirmās laulības ar Martu. Dēls - Andrejs (dzimis 23.09.1941., ap 1993.gadu bijis elektronikas firmas Pioneer veikala īpašnieks Latvijā) no otrās laulības ar Elzu.
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Mārtiņš Zīverts | Батько | ||
2 | Emīlija Zīverte | Мама | ||
3 | Zeltīte Zīverte | Дочка | ||
4 | Marta Zīverte | Дружина | ||
5 | Ilze Zīverte | Дружина | ||
6 | Elza Zīverte | Дружина | ||
7 | Kārlis Dziļleja Tīfentāls | Свикровь/тесть | ||
8 | Marija Dziļleja | Свекор/теща | ||
9 | Rasma Sināte | Свояченица | ||
10 | Imants Skrastiņš | Коллега | ||
11 | Jēkabs Zaķis | Знакомый | ||
12 | Tonija Kalve | Знакомый | ||
13 | Kurts Fridrihsons | Знакомый |
05.01.1917 | Ziemassvētku kaujas
Ziemassvētku kaujas jeb Jelgavas operācija (vācu avotos: Aa-Schlachten - "Lielupes kaujas", krievu avotos: Митавская операция) bija liela, bet pavirši plānota Krievijas impērijas 12. armijas uzbrukuma operācija Pirmā pasaules kara laikā ar mērķi ieņemt Jelgavu, kas notika laikā no 1917. gada 5. janvāra līdz 11. janvārim (no 1916. gada 23. decembra līdz 29. decembrim pēc vecā stila - Jūlija kalendāra). Kaujas notika purvainā apvidū starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļa purvu. Uzbrukumam Babītes ezera dienvidos norīkoja VI Sibīrijas strēlnieku korpusu ar abām latviešu strēlnieku brigādēm. Krievijas pusē kaujās piedalījās aptuveni 40 000 karavīru, bet Vācijas pusē ap 25 000 karavīru. Reizēm no Ziemassvētku kaujām tiek izdalītas Janvāra kaujas no 1917. gada 23. janvāra līdz 31. janvārim, kuru laikā Vācijas karaspēks ar daļējām sekmēm mēģināja atgūt zaudētās pozīcijas.