Hermīne Puriņa

1940. gada 15. jūnija rītausmā Padomju Savienības NKVD karaspēka vienības veica vairākus uzbrukumus Latvijas Republikas robežsardzes objektiem Abrenes apriņķī.

Vērienīgu pētījumu par šiem notikumiem ir veicis kinorežisors Andrejs Edvīns Feldmanis.

Uzbrukumi notika: 

• 3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. sardzei.  Masļenku robežpunktā, plkst 2:30
• 3. Abrenes bataljona 1. rotas 3. sardzei Šmaiļos sākās plkst. 03.00
• 3. Abrenes bataljona 1. rotas 7. sardzei Žuguros, rīutausmā, ap 4:00

Kopumā 15. jūnija rīta uzbrukumu rezultātā sarkanarmieši nogalināja vairākus robežsargus, bet pāri robežai uz PSRS aizveda gūstā 37 cilvēkus. No tiem 10 bija robežsargi, bet 27 bija civiliedzīvotāji, tai skaitā bērni, kurus sarkanarmieši bija sagrābuši par ķīlniekiem apkārtējās mājās.

"Sardzes ēka sastāvēja no piecām istabām un virtuves. Divas istabas aizņēma sardzes priekšnieks ar ģimeni, divās istabās dzīvoja 4 sargi, bet vienā bijas sardzes dienesta telpa."

"Vēl uz šīs zemes atradās mūra pagrabs, kurš bija uzbūvēts pašā Ludzas upes krastā, maza saimniecības ēka kopā ar malkas šķūni, ko sedza skārda jumts. Ārpus kordona robežām Dmitrijam Maslovam piederošajā ēkā sardzes priekšnieks F. Puriņš bija ierīkojis kokamatniecības darbnīcu[…]

"Sardzes ēka bija uzcelta tikai 10 m no Ludzas robežupes."

"Aiz kordona robežām 1. sardzes virzienā 70 m attālumā no sardzes ēkas vīdēja sena no koka celta maza dzīvojamā ēka, kura piederēja zemniekam D. Maslovam un tika izīrēta robežsarga Žaņa Krieviņa ģimenei."

"15. jūnija nakts bija neparasti auksta. No pusnakts uz robežas sardzē atradās Jānis Macītis un Pēteris Cimoška. Viens no viņiem bija gaitnieks, otrs atradās slēpnī. Sardzē atpūtās Kārlis Beizaks."

"25 NKVD kaujiniekiem plkst. 2.30 bija izdevies nemanītiem šķērsot Ludzas upi[…].[…] NKVD kaujinieki bija aplenkuši sardzi no visām pusēm. Aplenkta bija arī sarga Ž. Krieviņa māja un tuvumā esošā D. Maslova jaunuzceltā privātmāja. Apkārt sardzes ēkai bija salikti rokas granātu saišķi, izņemot ieejas durvis. Tas liecināja, ka uzbrucēju sākotnējais nodoms bija saņemt gūstā sardzi bez neviena šāviena."

"Padomju karavīru uzbrukumu atklāja gaitnieks Jānis Macītis […]" "[…] pēc uzsaukšanas pretinieks uz gaitnieku izšāva automāta kārtu. Redzamība uzbrukuma brīdī līdzinājās gandrīz nullei. Biezā migla bija pārklājusi kordona teritoriju un apkārtni. Šajā situācijā priekšroka bija automātiskajiem ieročiem. Diemžēl visas 35 Abrenes bataljona sardzes bija bruņotas tikai ar kaujas šautenēm."

"Atskanot pirmajiem šāvieniem, uzbrucēji saprata, ka ir atklāti, un mainīja kaujas taktiku, iznīcinot sardzi un nošaujot visus robežsargus. Gaitnieks Jānis Macītis, smagi ievainots, mēģināja sasniegt sardzes māju, kura tajā brīdī vēl nebija aizdedzināta. Netālu no sardzes ēkas J. Macītis uzkāpa rokasgranātai, un viņam tika atrauta kreisās kājas pēda."

"Vislabākajā situācijā atradās sargs Pēteris Cimoška, kurš atradās slēpnī. P. Cimoška pieņēma kauju, jo, dzirdot automātisko ieroču šāvienus, saprata, ka uzbrūk padomju robežsargi. 3. Abrenes bataljona sargiem bruņojumā vēl nebija vieglie rokas automāti. Savukārt pēc P. Cimoškas izdarītajiem šāvieniem pretinieks noteica slēpņa vietu un mēģināja to ielenkt un iznīcināt. P. Cimoška šaujot atkāpās sardzes virzienā, jo dzirdēja, ka ar atsevišķiem šāvieniem sardzi aizstāv Valdis Grīnvalds. Pienākot pie sardzes ēkas, notika neparedzētais – P. Cimoška bija uzkāpis uz viena no granātu saišķiem un tika saplosīts gabalos. Vēlāk, degošajai ēkai sabrūkot, P. Cimoškas mirstīgās atliekas pārogļojās."

"Sarkanarmieši cauršāva sardzes ēku, un Valdis Grīnvalds tajā varēja pārvietoties tikai guļus. Telefona sakari nedarbojās. V. Grīnvalds pieprasīja no guļamistabas K. Beizakam kaujas šauteni. Tas liecina, ka sardzes ieroči atradās vienā no guļamistabām. V. Grīnvalds caur logu atklāja pretuguni; redzamība bija slikta, un viņš šāva uzbrucēju virzienā bez konkrēta tēmējumā. Acīmredzot K. Beizaks bija pieņēmis lēmumu atstāt ēku un mēģināt aizskriet līdz 1. sardzei pēc palīdzības. Viņš izlēca pa logu un pazuda miglā. Vēlāk izrādījās, ka viņš bija paguvis aizskriet tikai 199 m. K. Beizaks bija ticis garām Žaņa Krieviņa mājai, un viņu nošāva šīs ēkas aplencēji. Vēlāk tiesu medicīnas ekspertīze ķermenī atrada arī granātas šķembas. Skrejošais K. Beizaks bija apmētāts ar rokasgranātām. Tā kā sardzes ēkā tomēr vēl tika izrādīta kāda pretestība, uzbrucēji pa logiem iemeta degmaisījumus. Iekštelpas aizdegās."

"Šajā brīdī, smagi ievainots, ārdurvīs nogāzās Jānis Macītis un sauca pēc palīdzības. Palīdzēt vairs nevarēja, ēka pildījās ar smacējošiem dūmiem. J. Macītis pēdējiem spēkiem rāpoja ārā, un viņš vēlāk tika atrasts miris 8.5 m no mājas pamatiem ar apdegušām kājām."

"Sardzes mājas dienesta dzīvoklī atradās F. Puriņa sieva Hermīne […] un viņas 14 gadus vecais dēls Voldemārs […]. Katrs no viņiem bija izvēlējies savu ceļu, kā atstāt degošo ēku. Hermīne izlēca pa logu, kas atradās ēkas dienvidu daļā. Ārā lecot, viņa rokās turēja spilvenu, laikam jau ar domu sevi aizsargāt no lodēm."

"Hermīnes piezemēšanās vietā jau bija uzsprāgušas granātas un turpat netālu gulēja saplosītā P. Cimoškas ķermeņa daļas. 8.3 m attālumā no loga Hermīne Puriņa tika nošauta, un viņas līķi vēlāk atrada zemeņu dobēs."

"Voldemārs mēģināja glābties, izskrienot pa durvīm. Tas viņam veiksmīgi izdevās, un viņš patvērumu meklēja malkas grēdā, kura bija sakrauta attālāk no degošām ēkām. Malkas grēdas aizsegā bija novietojies viens no krievu uzbrucējiem. Tas skrienošo Voldemāru sašāva vēderā un kājā."]

"Šajā pašā brīdī degošo ēku atstāja arī tās vienīgais aizstāvis Valdis Grīnvalds. Pametis karabīni uz grīdas, viņš izlēca pa logu austrumu virzienā un neskarts ielēca upē. Tur viņu sagūstīja padomju robežsargi."

Pēc V. Feldmaņa materiāliem