Teofils Dreimanis
- Дата народження:
- 09.03.1917
- Дата смерті:
- 17.03.2011
- Категорії:
- Військова людина, Жертва репресій (геноцид) радянського режиму, Механік
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Lestenes pagasts, 2.pasaules karā kritušo Brāļu kapi
Visai nežēlīgs bijis Teofīla Dreimaņa liktenis. Nācies pārciest tās šausmas, ko Latvijai sagādāja komunistiskā okupācija, karš, padomju koncentrācijas nometņu ārprāts. Par to visu viņš uzrakstījis grāmatu „Straumē ierautie". Tā varēja iznākt, pateicoties latviešu ārstam Aivaram Slucim (ASV), kas sniedza materiālu atbalstu grāmatas izdošanai. Autors veltī šo grāmatu saviem mazdēliem Kristiānim un Dāvim. Man viņš saka - jaunatnei tas jāzina, kas notika, kas bija, kā mēs to visu izturējām.
Sākums ir 1939. gadā, kad autors beidzis Rīgas valsts tehnikuma mehānikas nodaļu. Viņa speciālitāte ir aviācijas mehāniķis: vienīgais tāds izlaidums. Nākotne liekas gaiša un daudzsološa. Bet 1940. gada 17. jūnijā Latviju okupē Padomju savienības karaspēks. Teofils raksta: „Krievi nāk! Nāk bariem un atsevišķi. Brauc artilērija ar maziem, nodzītiem zirģeļiem brezenta iejūgos. Trokšņaini brauc tanki, izplatīdami smirdoša, slikta benzīna dvaku... Tā viņi ienāk Latvijā. Visa šī varza, kas kā netīra straume plūst un plūst cauri
pilsētai un gaišajiem latviešu svētkiem - Dziesmu svētkiem."
Okupācijas brīdī autors dienē Latvijas armijā. To pārveido un viņš kļūst par Tautas armijas 24. teritoriālā korpusa vecāko seržantu. Un pavisam drīz ir klāt diena, kad okupantu armija apšauj latviešu virsniekus un kareivjus Litenē. T.Dreimanis raksta: „Tēvijā izlasīju: Latviešu karavīru masu kapi Litenē, Ostroviešu nometnē. Tur minēts mana drauga Kārļa Barisa vārds. Viņš nāca no lecavas Zālītes pagasta „Kaijām". Lieta tāda, ka jau karam sākoties, bijis slepens Sarkanās armijas virspavēlnieka vietnieka rīkojums ar latviešu armijas karavīriem izvest pārrunas, vai viņi nevēlas iet mājās jau pēc 2 gadu nodienēšanas. Savādi šāds rīkojums skan laikā, kad komunistiskās ideoloģijas monopolisti sludina: kas nav ar mums, tas ir pret mums. Šai pavēlei bijis velnišķīgs zemteksts. No dienesta atbrīvotajiem izsniegtas garenas zīdpapīra strēmeles. Uz tās uzrakstīts, ka minētais sarkanarmietis atbrīvots no armijas uz 43-b panta pamata. Vēlāk uzzinām, ka šis pants nozīmē - polītiski neuzticams. Visur, kur vien šāds dokuments parādījās, tā īpašnieku mēģināja likvidēt. Ar manu draugu Kārli Barisu lieta bijusi citāda. Pēc pārrunām mājās gribētājiem pavēlējuši iet bunkurā un gaidīt dokumentus. Tad tur iemestas rokas granātas. Bojā gājuši 14 cilvēki - latviešu karavīri. Viņi apglabāti turpat sasprindzinātā bunkura tuvumā, sīkām priedītēm apaugušā uzkalniņā - Krievkalnā. Šai vietā tagad izveidota kapsēta. Šiem 14 identificētajiem karavīriem uzstādīta piemiņas plāksne. Kapu galvgalī iestādīti 14 ozoliņi. Tādu kapavietu ar sarkanā genocīda nobendēto Latvijas armijas karavīru mirstīgajām atliekām vēlāk atklājās vēl daudz. Citas sarkanā mēra gadā bezvēsts pazudušo kapavietas noslēpumā glabā Litenes meža smiltāji."
Aizstāvot sevi un Latviju pret komunistiem, kas nupat gribēja latviešus nogalināt, Teofīls Dreimanis aiziet karā pret sarkano sērgu. Pieredzētais frontē ir vērtīgs, dokumentāls izziņas materiāls, kas atklāj, kādi bija latviešu karavīri, kādi bija krievi un vācieši. Tas jāizlasa.
Grāmata "Straumē ierautie" atklāj kara drausmīgo būtību, dzīvības niecību rupjas, bruņotas varas priekšā.
Teofīls Dreimanis ir visai interesanta personība, kas vienmēr centies savu darbu padarīt pēc iespējas labāk. Arī pēc kara, izsūtīts uz Vorkutu, ceļot Baltās - Baltijas jūras kanālu, viņš iegūst lēģera priekšniecības cieņu. Viņam uztic arvien atbildīgākus darbus. Un lēģera vadība saprot, ka bez šāda latvieša ar zelta rokām un galvu tiem klātos visai grūti. Teofīls kļūst par vienu no gudrākajiem kanālbūves speciālistiem - pats projektē, vada celtniecību, organizē cilvēkus. Baltās- Baltijas jūras kanālbūve nozīmē, ka kuģus ar slūžu palīdzību paceļ 84 m virs jūras līmeņa un tā no vienas jūras tos pa šiem speciāli būvētiem kanāliem no slūžām aizvada uz citu jūru. Tas dod impērijai lielus ienākumus. Un ar Teofīlu Dreimani priekšniecība rēķinās. Viņu pasludina, nu kā tas pie krieviem notiek, par „rajona labāko cilvēku", viņam piesola atzinības rakstu ar Ļeņina portretu. Un Ļeņina portrets būs pusmetru liels un iespaidīgs, lai ir ar ko lepoties. „Ķima, tikai lūdzu izdari", visai laipni ir lēģera priekšnieki. Un latvietis Ķima jeb Teofīls Dreimanis izpestī no šahtas latviešus Kārli Barkānu, Kuģenieku, Alfrēdu Grāmatnieku, Pēteri Vīnu un vairākus citus. Daži atgriezās arī Latvijā. Lēģera šahtās mira 60-70 cilvēku vienā naktī. Apstākļi tur bija šausmīgi. Dreimanis bija laimīgs, ka varēja tautiešiem palīdzēt. Un kad tuvojās viņa atbrīvošanas diena, viens vecs ebrejs viņam pačukstēja: „Vorkuta saglabā savus kadrus. Tā labus mehāniķus prom nelaiž". Kā to saprast? Ļoti vienkārši - pret tevi sarīkos provokāciju, tevi apcietinās par neko un atkal notiesās. Tā sakot, strādā, brālīt, tālāk - tu mums esi vajadzīgs. Pie Dreimaņa atnāca nometnes vadība un teica, lai paraksta te. Tad dabūšot visādus labumus. - Nē! Es iztikšu. Atdodiet citiem, kam vairāk vajaga - atbildēja Teofīls un nebija nekādi pierunājams iegūt kādas privilēģijas. Vēlāk izrādījās - viņam devuši parakstīt jaunas līgumsaistības, ka viņš labprātīgi uz 5 gadiem piekrīt celt citu kanālu. Ārprāts! Tā bijis.
Grāmata beidzas ar T.Dreimaņa vārdiem:„Es ticu, ka manā tautā, sevišķi jaunatnē, atdzims stipra latviskā pārliecība, kāda bija mums, kas izgājām pasaules kara ugunis, un izbridām krievu katorgas un lēģeru šausmas. Dzīvot ir vērts, ja jūti, ka piederi savai tautai un Latvijai".
Avots: DV Mēnešraksts, 01.07.2004
Latvju mūzika, 01.01.1995
Джерело: M. V. ZVAIGZNE
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Jānis Dreimanis | Батько | ||
2 | Elizabete Dreimane | Мама | ||
3 | Pēteris Dreimanis | Брат | ||
4 | Jānis Dreimanis | Брат | ||
5 | Anna Stapāne | Сестра | ||
6 | Emīlija Dreimane | Свояченица |
Не вказано події