Zigurds Šmits

1955.gada 2.jūnijā 02:30

LIESMAS ACĪS

Man šķiet es protu tikai vārdus sacīt.

Par maz, ai, daudz par maz ir vārdi vien

Jo liesmām jādeg tavās acīs

Un liesmu saitēm jābūt, kas mūs sien.

Es ticu, diena atnāks, zaigos liesmas acīs

Viens aicinājums visu pārskanēs !

Pat tas, kas gājis pats sev kapu racis,

Nāks atpakaļ un liesmu sēklu sēs.

Es alkstu dienas tās! Es redzu droši galvas

Sev lepni pacēlusi stāvēs mana cilts.

Nav dzīvē dārgākas man lemtas balvas

Dzejoļa autors- Zigurds Šmits – Kārļa Mūsiņa grupas štāba priekšnieks,skolotājs, nošauts Maskavā, Butirku cietumā 1955.gada 2.jūnijā, kopā ar savu komandieri.

***

Stāsta Ojārs Ozoliņš, viens no izdzīvojušajiem Mūsiņa novada partizāniem:

„Kad iesāku „dienēt” ar Mūsiņa saistītās grupas propogandas-izlūkošanas daļā 1948. gadā, man bija 16 gadi. To leģendu, kā Mūsiņš savu leģiona vadu no neuzvarētā Kurzemes cietokšņa līdz savam novadam izveda cauri visai Latvijai, man nācās dzirdēt no vecākajiem cīņu biedriem. Partizānu darbība no 1945. gada līdz 1949. gada martam vairāk bija saistīta ar nogaidīšanu, jauniesaukto apmācību, spēku saglabāšanu un latviskas kārtības uzturēšanu partizānu novadā, jo tika uzturēta versija un ticēts tai, ka sabiedrotie Baltiju tā viss neatstās boļševiku rokās.

Propogandas daļas darbība ietvēra sevī regulāru apdzīvoto vietu apmeklējumus, partizānu laikraksta, kuras redaktors bija Zigurds Šmits, izplatīšanu un okupantu līdzskrējēju brīdināšanu un sodīšanu. Jāsaka, ka galējos soda mērus pielietoja ārkārtīgi reti, vairāk bija mutiski brīdinājumi, reizēm nopēršana.

Jau sākoties 1949.gada marta represijām ilūzijas par „labajiem” rietumniekiem izzuda. Mūsiņš sasauca visus kopā un gluži, ka tālajā 1944. gada septembrī cits leģiona leitnants Rubenis, pateica, ka ir atlicis tikai viens ceļš – savas tautas aizstāvēšana un cīņa ar boļševikiem līdz nāvei.

Kas vēlējās iet, tas tika atļauts. Tomēr tādu bija maz, aizgāja un legalizējās tie, kuriem bija lielākās ģimenes un pat ar piespiešanu tika „izraidīti” pavisam jaunie. Līdz pēdējai lielākajai kaujai 1953. gada augustā/septembrī, tika izcīnītas daudzas sīkākās. 1953. gada kauja vēl prasās pēc pilnīgas izpētes. Tas varētu būt iespējams daudz precīzāk, ja krievu „lācis” atslepenotu savus čekas arhīvus.

Čekas karaspēks iesaistīja šajā kaujā aviāciju un tankus, jo partizāniem tāpat bija sagādāts smagais bruņojums.

Pēc vairāku nedēļu kaujām čekisti bija spiesti iet uz sarunām ar partizāniem, piedāvājot 5dienu pamieru, lai izvestu, iznestu no purvainā bezceļu apgabala savus kritušos un ievainotos. Protams, ka partizāni saprata, ka tiek pievilkti svaigi spēki un gatavoja izlaušanās operāciju.

Tikt cauri čekas aplenkumam izdevās nelielai saujiņai ar leitnantu Mūsiņu priekšgalā. Izlauzušo grupa sadalījās vēl sīkāk, jo čekisti mežu ķemmēs iesaistīja vai visu Baltijas kara apgabalu. Mūsiņš ar nelielu grupu atrada pagaidu mājas vietu pie igauņu partizāniem.

Reiz, dodoties atpūtas pasākumā pie tuviniekiem Igaunijā, viņus pacienāja ar VANA TALLIN un šokolādes konfektēm. Atmodās visi Smiltenes čekas pagrabā, no kura tos steidzīgi aizgādāja uz Butirkiem.