Teodors Laiviņš

Rīgas rajona estrādes orķestru biroja vijolnieks.

Laikraksts "Laiks" 1958.gada 10.septembrī raksta: "Maz būs tādu bijušo eslingiešu, kas neatcerēsies Teodoru Laiviņu. Kāds viņu būs paturējis atmiņā arī no Ambergas, kur tas vadīja pirmās trimdas dienas. Kamēr plauka "DP tirgus", Laiviņam vienmēr bija kaut kas ko piedāvāt, ko mainīt. Pats viņš uzdevās par mūziķi. Nekādus koncertus viņš nerīkoja, bet šo un to nospēlēja paziņām. Sākoties Vācijā ts. saimnieciskajam brīnumam, viņš lika vijoli pie malas. Arī viņam gribējās kļūt ātri bagātam. Viņa sieva kaut ko saprata no šūšanas un modes lietām, tādēļ abi sarunāja ierīkot veikalu. Divi vien tālu nevar tikt, tādēļ pieņēma algotus strādniekus. Nemaz nelikās, ka ar Eslingenas veikalu ietu pārāk slikti. Dīvainākais bija tikai tas, ka krājās ne vien nauda, bet arī parādi. Laiviņš ar savu dzīves biedreni labi ģērbās, braukāja auto mašīnā, veikala draugiem uzsmaidījai. Pēc vairāku gadu saimnieciskas darbošanās, Teodors Laiviņš ar sievu un 13 gadus vecu dēlu vienu dienu pazuda. Latvieši to mazāk ievēroja, nekā vācieši. Kad nu nekur vairs tos ne arēja atrast, sāka rakstīt Eslinge as vācu laikraksti. Pirms mīklainās pazušanas, 58 gadus vecais Teodors Laiviņš bija apmainījis nobraukto mašīnu pret gluži jaunu, solījis firmai ko maksāt, bet nav vairs redzēts. Vācieši sāka saskaitīt visus Laiviņa parādus, un tie pagaidām grozās ap 50.000. Cietēju vidū ir arī vācu finansu pārvalde. Kur palicis Teodors Laiviņš, to lasām tagad padomju repatriācijas komitejas lapā. Vienā uzņēmumā redzams, ka Teodors Laiviņš uzsien Dzintarjūras krastā sarkanu kakla saiti, otrā, kur viņš meklē patīkamu pavēni zem simtgadīga Baldones ozola, trešajā parādīts, kā Laiviņu ģimene dzer šampanieti Dzintaru restorānā „Lido". Un Laiviņu visur apbrīno, jo viņš brauc gluži jaunā un spodrā auto mašīnā, kādu "plašajā dzimtenē" nav daudz... Liekas, ka vācu kreditoriem viņš nav aizsniedzams.

Tā paša gada 4.augusta "Dzimtenes balss" publicējusi fotogrāfiju galeriju un rakstu par repatriējušos Laiviņa ģimeni, kurš pats savā mašīna atgriezies Latvijā: "Cik daudzreiz svešumā bija sapņots par dzimteni, tās skaistajām vietām, parkiem, kūrvietām, Dzintarjūras viļņu čalu. . . Un tad kādā dienā Teodors Laiviņš nolēma atgriezties Latvijā. Atbrauca viņš pats savā automašīnā kopā ar ģimeni. Nu jau vairākas nedēļas Teodora Laiviņa ģimene pavadījusi Latvijā, Rīgā. Kādā no skaistajām vasaras svētdienām viņa ģimene devās Izbraukumā uz Baldoni."