Guna Junkerens

Mirusi dzemdībās. Meita Baiba.

Sniega pārslām krītot ielās, 14. februārī, kad jau gaisos virmoja agrā pavasara vēsmas, pa Rīgas ielām uz Meža kapiem virzījās garš sēru gājiens. Tur karavīri uz pleciem nesa šķirstu ar aizsaulē aizgājušās Gunas Junkerenes mirstīgām atliekām, nepiepildītiem lieliem ideāliem, nepiepildītiem sapņiem. Guna Junkerene dzimusi un uzaugusi mūsu populārās operdziedātājas Brehmanes- Štengeles ģimenē, kur tai veidojās siltas attieksmes ar mūsu mākslinieku un vēlāk ar karavīru saimi. Līdzīgi savai mātei, jautrā meitene Guna alkst kalpot mākslai un zinātnei. Vina ilgi domā, kurai sevi novēlēt. 1941. gadā Guna iestājas augstskolā medicīnas fakultātē un, reizē uzsākdama studijas, apmeklē arī konservatorijas dziedāšanas klasi. Viņa ir dzīves prieka un jaunu nodomu pārpilna, un kur tā parādās, tur atskan jautrības un asprātības dzirkstis. Viņa bija Īsta latviete, kas baigajā gadā izbaudīja ne vienu vien vērmeļu kausu par savu nacionālo nostāju. Viņa gaidīt gaida Rīgas atbrīvošanu, un kad bumbas krīt pār Rīgas namu jumtiem, Guna, kādā sanitārā iestādē strādādama par māsu, iepazīstas ar virsseržantu Frici Junkerenu, kas 1941. gada jūlija dienās kā partizāns jau cīnās pret boļševiku bandām. Abu starpā rodas siržu draudzība un jaunie mīlētāji veltī savu darbu dzimtenei, lai to atbrīvotu no ienaidnieka. Gunas turpmākais darbs norit slimnīcā, kur viņa palīdz remdināt sāpes ievainotajiem vācu un latviešu karavīriem. Kalpojot uzvaras izcīnīšanai, šis darbs nav viegls, un viegla nav arī dzīve karavīra sievai, bet viņa ar prieku uzņemas šos pienākumus, tikai īsu brīdi izbaudīdama sievietes laimi, jo tūliņ pēc laulībām Junkerenam jādodas uz austrumu kara lauku. Pildīdama latvju mātes pienākumu un dodama jaunu dzīvību, nežēlīgās nāves saukta, Guna Junkerene aiziet no šīs dzīves, kurā tā nesavtīgi gribēja līdz galam uzupurēties cīņai un uzvarai, veicot vienu no atbildīgākiem sievietes pienākumiem kara laikā. (Daugavas vanagi, 19.12.1943)