Eduards Ceriņš

1938. gadā iestājies LU juridiskajā nodaļā ar matr. Nr. 22132. Cītīgi studējis un 1942. gadā studijas beidzis ar mag. iur. grādu. 1938. gada rudenī iestājies studentu korporācijā Fraternitas Livonica.

Vācu laikā darbojies nacionālajā pagrīdē un bijis viens no Jelgavas izdotā pagrīdes laikraksta "Zemgale" redaktoriem. Kopā ar citiem, vācieši viņu apcietinājuši, bet vēlāk palaiduši vaļā. 1944. gadā palicis Latvijā.

Bijis izsūtījumā Karagandā, kur stipri sabojājis veselību. Pēc atgriešanās pelnījis iztiku strādājot par krāsotāju Rīgā un bijis mācītāja palīgs.

1975. gadā slimojis ar sirds trieku un plaušu emfizēmu.

Piedalījies vairāku studiju biedŗu bērēs. Vēl 1989. gadā Lieldienās vadījis baznīcā dievkalpojumu.

Miris smagās ciešanās 4. aprīļa rītā.

Apbedīts 8. aprīlī I Meža kapos. Viņu izvadījuši 4 mācītāji, no tiem 2 no trimdas.

Bezbailīgi jau 1988. gada 21. janvārī kopā ar divām dāmām rakstījis atklātu vēstuli galveniem Latvijas laikrakstu un žurnālu redaktoriem, kā arī padomju laikrakstiem "Pravda", "Izvestja", "Literaturnaja Gazeta" un citiem, prasot atklātu jautājumu iztirzājumu par patieso Latvijas vēsturi no I Pasaules kaŗa līdz II Pasaules kaŗa beigām, sevišķi arī par to, kādi motīvi izsaukuši 1987. gada 14. jūnija un 23. augusta demonstrācijas, tāpat saimnieciskās, un nacionālās problēmas Latvijā pēc II Pasaules kaŗa un Helsinki 86 mērķus.

Avots: Fraternitas Livonica "Via Nostra 1926 - 1991"

          "Laiks", 03.05.1989