Ļevs Bukovskis

Ļevs Bukovskis ir viens no izcilākajiem padomju laikposma Latvijas tēlniekiem.

Dzimis apriņķa tiesneša Vladimira Bukovska un viņa sievas Almas Grīnervaldes ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas Krievu skolā (agrākajā Lomonosova sieviešu ģimnāzijā), pēc tam studēja Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē (1932-1935). 1937. gadā Ļevs Bukovskis ar darbu „Puškins un aukle” pirmo reizi piedalījās izstādē. Papildinājās Florences Mākslas akadēmijā (1938–1939). Otrā pasaules kara laikā iestājās tikko dibinātajā tēlotājmākslas meistaru kooperatīvā.

1944. gadā viņu iesauca Latviešu leģionā, 1945. gadā NKVD viņu apcietināja, tomēr viņam izdevās izvairīties no represijām.

Ļ. Bukovsks pēc kara sāka veidot pieminekļus Otra pasaules kara upuriem un 1905. gada revolūcijas cīnītājiem, bet tikai 1957. gadā viņu uzņēma Latvijas PSR Mākslinieku savienībā. Viņš piedalījās Salaspils memoriāla izveidē (1961-1967). 1973. gadā Dziesmu svētku simtgades parkā atklāja viņa pieminekli Vispārējo latviešu dziesmu svētku simtgadei. 

1981. gadā Rīgā un Jēkabpilī notika Ļ. Bukovska personālizstāde „Tikai bronza”. 1983. gadā notika viņa personālizstāde Frunzē (patlaban Biškeka). Piedalījās Uzvaras parka monumenta izveidē, ko atklāja pēc viņa nāves (1985).

1957. gadā tēlnieks Ļevs Bukovskis kļuva par Latvijas PSR Mākslinieku savienības locekli, 1976. gadā viņam tika piešķirts Latvijas PSR Tautas mākslinieka tituls, kopš 1975. gada viņš bija PSRS Mākslas Akadēmijas korespondētājloceklis. 1960. gadā Ļevs Bukovskis kļuva par Latvijas PSR Valsts prēmijas laureātu, 1970. gadā – par Ļeņina prēmijas laureātu.  Viņš tika apbalvots ar ordeni „Goda Zīme” («Знак Почёта»).

Ļevs Bukovskis ir skarba heroisma un ekspresījas pilnu pieminekļu un memoriālu autors. Paši slavenākie no tiem ir :

- piemineklis Imantam Sudmalim, Džemsam Bankovičam un komjauniešiem varoņiem Raiņa kapos (granīts, 1954.g.);

- piemineklis aktrisei Jekaterīnai Bunčukai (1971.g.) Raiņa kapos;

 - pieminekļi Ilgai Karlsonei (1959.g.) un tēlnieka mātei (1983.g.) Meža kapos;

 -piemineklis 1905. gada Revolūcijas cīnītājiem Matīsa kapos (granīts, 1956.-59.g.g., kopā ar arhitektiem А. Birznieku un Oļegu Zakamenniju),  Rīgā;

 - V. I. Ļeņina piemineklis Kuldīgas pilsētā (kopā ar līdzautoriem, 1980.g.);

 - Salaspils fašistiskā terora upuru piemiņas memoriālais ansamblis (betons, 1961.-67.g.g., līdzautori: J. Zariņš, О. Skarainis, arhitekti G. Asaris, O. Zakamennijs (О. Н. Закаменный), О. Оstenbergs, I. Strautmanis; 1970. gadā memoriālā ansambļa autori tika godalgoti ar  Ļeņina prēmiju);

 -Dziesmu Svētku simtgades memoriāls Viestura Dārzā Rīgā (1973.g., arhitekts G. Baumanis);

 -Jēkabpils memoriālais ansamblis, kas veltīts Lielā Tēvijas kara varoņiem (1976.g., arhitekts G. Asaris);

 -Uzvaras Monuments Rīgā (1985.g., līdzautori: tēlnieks А. Gulbis, arhitekti E. Bāliņš, E. Vecumnieks, inženieri G. Beitiņš, H. Lācis).

 -Ļevs Bukovskis ir arī virknes stājtēlniecības darbu un virknes skulpturālo portretu autors:

„Puškins un aukle”(«Пушкин и няня»)(1937.g.), «Fašisma upuri» (1950.g.), „Neskartajā zemē”("На целине") (bronza, 1954.-55.g.g., Latvijas Mākslas muzejs Rīgā), „Pilsoņu kara varoņi E. Bergs un A. Žeļezņaks”(«Герои гражданской войны Э. Берг и А. Железняк»)(1957.g.), „Zemnieks”(«Крестьянин»)(1960.g.), „Ķirurgs, medicīnas dienesta pulkvedis P. Etingers”(«Хирург, полковник медицинской службы П.Этингер»)(1965.g.), „Internacionālās brigādes cīnītājs A. Kočetkovs”(«Боец интернациональной бригады А. Кочетков»)(1975.g.), „Akadēmiķa M. Keldiša portrets”(«Портрет академика М.Келдыша»)(1978.g.), „N.K.Rēriha portrets” (1980.g., bronza, Kirgizstānas Nacionālais Gapara Aitijeva v.n. Tēlotājmākslas muzejs).