Arnolds Lamze

Profesors Arnolds Lamze-ievērojas zinātnieks un pedagogs, Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes profesors. 

Dzimis 1889.gadā Iecavā. Pēc vidusskolas beigšanas iestājas Rīgas Politehnikas institūtā arhitektūras nodaļā, kur studijas beidza ar uzslavu un ieguva I šķiras inženiera-arhitekta grādu.

1919.gadā viņu uzaicina Latvijas Universitātes arhitektūras fakultātes organizēšanas darbā. Jaunajam mācības spēkam uzticēja ēku un pilsētu Iekārtas katedras vadību. Šo darbu viņš turpināja līdz mūža beigām. 

Līdztekus pienākumiem Universitātē prof. Lamze no 1923.gada līdz 1936.gadam vadīja Rīgas pilsētas jaunizbūves biroju un bija ilggadīgs Rīgas būvju valdes konsultants pilsētas izbūves lietās.

Savas jau tā plašās zināšanas viņš padziļināja ārzemēs.Prof. Lamze ir daudz rakstījis par speciāliem pilsētas izbūves jautājumiem, no tiem atzīmēsim tikai teritorijas problēmu Lielrīgas izbūvē un satiksmes problēmu Rīgā. 

Pēdējo darbu viņš izvilkumā nolasīja XIII International Hottsing and Town Planning kongresā 1931.gadā. 

Savas plašās zināšanas urbanistikā pielietoja Latvijas sagrauto pilsētu rekonstrukciju jautājumos pēc II pasaules kara. 

Bez jau minētā pedagoģiskā,pētnieciskā un tiešā arodnieciskā darba prof.Lamze bija 1944./45.mācību gadā LVU Vietējās komitejas priekšsēdētājs un rosīgs LVU sabiedriskas dzīves kārtotājs. 

Avots: Cīņa Nr.15, 27.07.1945

Lamžu māju saimniekam Iecavā rocība bija pietiekama, lai dēlam varētu nodrošināt izglītību. 
Tāpēc jau zēna gados mazajam Arnoldam rodas iespēja mācīties pamatskolā Rīgā, pēc tam 
Mironova komercsKolā, kuru nobeidz 1909. gadā. Te iegūtās zināšanas viņam lieti noderēs 
vēlākajos gados, tuvāk saskaroties ar dažādām tautsaimniecības nozarēm.

Tomēr A. Lamzes intereses ir daudz plašākas. Viņam tuvākā ir pilsētas vide,tās telpiskās un plānošanas organizācijas principi, tās estētiskās īpatnības. Tāpēc A. Lamze iestājas Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē. Kad studijas sāk tuvoties nobeigumam, iesākas pirmais pasaules karš. Institūtu 1915. gadā evakuē uz Maskavu. Tur nākošajā gadā A. Lamze spīdoši aizstāv diplomdarbu, iegūdams 1. šķiras inženiera arhitekta grādu.

Jaunajam speciālistam nav viegli uzsākt darbu karalaika apstākļos. Viņš ir darbu vadītājs pie dzelzce|a un ēku būvēm Pēterburgas guberņā, Veļikije Lūkos, arī Daugavpils frontē. īsu laiku viņš ir guberņas inženiera palīgs, bet jau 1918. gadā atgriežas Rīgā un iestājas darbā Latvijas dzelzceļu virsvaldē par Tehniskās direkcijas civilbūvju noda|as vadītāju. 

Kad darbu uzsāk Latvijas universitāte, Arnolds Lamze tiek ievēlēts par docentu ēku 
un pilsētu iekārtas katedras vadītāju. Viņš ir viens no Arhitektūras fakultātes organizētājiem. A. Lamze līdz ar to ievada jaunu akadēmiskās izglītības ciklu vienā no vissvarīgākajām 
arhitekta radošā darba nozarēm pilsētbūvniecībā. 

Viņš neaprobežojas tikai ar pedagoģisko darbu: divdesmito-trīsdesmito gadu mācību spēkiem raksturīga |oti rosīga zinātniskā darbība, zinātnisko atziņu ieviešana praksē, kā arī liela sabiedriska aktivitāte. Zinātniskie komandējumi Anglijā,Francijā, Vācijā, Beļģijā, Austrijā, Čehoslovakijā, ceļojumi studiju nolūkā uz Itāliju, Zviedriju, Norvēģiju un Dāniju, piedalīšanās starptautiskās konferencēs |auj A. Lamzem ne vien padziļināt zināšanas, bet celt arī profesijas autoritāti vietējā 
sabiedrībā.

Viņš ir Nacionālās celtniecības komitejas pilsētu izbūves komisijas un Rīgas komitejas loceklis, Latvijas pilsētu savienības pārstāvis lekšlietu ministrijas Būvniecības departamentā, Starptautiskās pilsētbūvniecības savienības (International Federation for Housing and Town-Planning) biedrs. Vīnē (1926 ), Berlīnē (1931), Londonā (1935.) un Prāgā minētās savienības kongresos A. 
Lamze nolasa referātus «Das Verkehrsproblem in Rīga»,«Planmāssige Entwicklung des Platten Landes und Erhaltung des Landschaftsbildes» un «Lettlands Stādtebau». Tajos apkopotas atziņas, ko A. Lamze guvis, strādājot pie Rīgas izbūves plānošanas problēmām, jo no 1923. gada līdz 1936. gadam viņš vada Rīgas pilsētas Jaunizbūves biroju.

Tur 1924. gadā tiek uzsākts Rīgas ģenerālplāns. 1937. gadā kopā ar pilsētas centrālās daļas deta|plānojumu un jauniem būvnoteikumiem (vecie pastāvēja kopš 1904. gada, bet praktiski tika izmantoti līdz 1940. gadam) tas iesniegts Ministru kabinetam.

A. Lamzes vadībā izstrādātie Rīgas attīstības priekšlikumi balstīti uz nopietnu pilsētas
vēsturiskās attīstības analīzi sākot no 18. g. s. līdz 20. g. s.divdesmitajiem gadiem. Rūpīgi
izstrādāts Rīgas un tuvākās apkārtnes teritoriju ģeomorfoloģiskais raksturojums, izdarīti
secinājumi varbūtējai šo teritoriju izmantošanai pilsētas vajadzībām. Doti priekšlikumi transporta organizācijai. Tie divdesmitajos trīsdesmitajos gados,da|ēji arī pirmajos pēckara gados, k|uva par direktīvu dokumentu daudzu Rīgas nomaļu rajonu apbūvē, ielu apbūves regulācijā, apakšzemes komunikāciju ierīkošanā.

Nevar neatzīmēt A. Lamzes ciešo sadarbību ar Rīgas dārzu direktoru Andreju Zeidaku. Tās rezultātā tiek sagatavoti «moderno pilsētu dārzu un za|laukumu uzdevumi un to iekārtas pamatprincipi» programma, kas nolasīta Latvijas inženieru un tehniķu kongresā 1924. gada aprīlī. 

Jāievēro, ka A. Lamzes vadībā izstrādātie priekšlikumi sagatavoti laikā, kad Rīgā vēl nebija īstas izpratnes par lielpilsētu, netika apjaustas grūtības ceļā uz miljonu pilsētu. Tāpēc paveiktais darbs ir tālu no mūsdienu ģenerālplāna izpratnes. Tajā samērā vāji izstrādāta ekonomiskās bāzes attīstība, daudz empīrisku pieņēmumu un arī subjektīvisma. Netrūkst romantizējošu sapņu, kas nereti piesedz aktuālās dzīves realitāti. Bet jāsaprot arī pirmie latviešu urbānisti: bez sapņiem nav iespējams skats nākotnē. Tieši tāpēc A. Lamze, sekodams citu pasaules lielpilsētu praksei, savu pilsētu tālākā nākotnē redz kā Lielrīgu, dižu, skaistu pasaules lielpilsētu. Tās teorētiskie pamati formulēti A. Lamzes darbā «Teritorijas problēma Lielrigas apbūvē» (R„ 1932.). 

Mums grūti izprotama autora attieksme pret vienu no galvenajām Rīgas arhitektoniskajām 
un mākslinieciskajām vērtībām kultūras mantojumu. Priekšplānā izvirzot galvaspilsētas 
reprezentācijas prasības, tām tiek upurētas Vecrīgas apbūves tradīcijas. Lai atbrīvotu telpu 
iecerētajām pilsētas administratīvajām celtnēm, trīsdesmitajos gados tika uzsākta vairāku 
kvartālu nojaukšana (starp Rātslaukumu un Daugavu, pie Rīgas Doma, 13. janvāra ielā 
iepretim autoostai). 

Konstatējis, ka 19. g. s. otrajā pusē nepietiekami novērtēta Rīgas ekonomiskā nozīme Krievijas impērijā, A. Lamze secina, ka Rīgas attīstības gaitās vajadzēs rīkoties ar daudz plašāku vēriena mērogu, nekā parasts». A. Lamze atgādina, ka Rīga kādreiz nosaukta par «Austrumu Hamburgu», ar to pasvītrojot pilsētas nozīmi pasaules tirdzniecībā un uzsverot, ka «Rīgai no laika gala ir piekritusi vēsturiska misija būt vidutājai starptautiskā preču apmaiņas gaitā starp Eiropas rietumiem un austrumiem». Viņš nebaidījās no šāda apgalvojuma, kaut arī iedzīvotāju skaits no 517 tūkstošiem kara priekšvakarā bija sarucis līdz 180 tūkstošiem pēc kara, t.i., apmēram tik, cik bija 1880. gada sākumā. Rīga savā attīstības gaitā bija atsviesta kādu pusgadsimtu atpaka|. 

A. Lamze atzīst, ka ne jau karā novājinātā pilsēta prasa revidēt robežas. Pie Rīgas izbūves jautājumiem jāpieiet ar tālākas nākotnes mērogu. Tas nav pateicīgs uzdevums, jo ieskats 
nākotne saistīts ar vienmēr diskutējamo iedzīvotāju skaita pieauguma prognozēšanu. Tai, protams, nepadodas tāds stihisks faktors kā kari ar visām no tā izrietošajām ekonomiskajām, sojiālajām un politiskajām sekām. 

Aprēķinos tika iesaistīti ievērojamākie Rīgas ekonomisti, statistiķi un zinātnieki. Pamatojoties uz empīriskiem statiskiem aprēķiniem un ievērojot dabiskā un mehāniskā pieauguma īpatnības, iedzīvotāju skaits aprēķināts viens miljons (prof. K.Balodis) vai pat pusotra miljona (M. Skujenieks) 2010. gadā. Pilsētas statistiskās pārvaldes vadītājs H. Pērns šo lielumu paredz sasniegt jau 1980. 
gadā! 

Vai pilsēta spēs savās toreizējās administratīvajās robežās to nometināt? A. Lamze skaidri 
atbild nē. A. Lamze, protams, vispirms dod priekšroku Rīgas ekonomiskajai bāzei un kā galveno nosauc ārējo tirdzniecību. To nodrošinās dzelzceļš, kā arī tam nolūkam paredzētais plašais 
iekšējās kuģniecības ūdensceļu tīkls. Tas savienotu Daugavu ar Dņepru, respektīvi, Baltijas 
jūru ar Melno jūru, un Daugavu ar Volgas baseinu, kas jūras tirdzniecību caur Rīgu saistītu ar tālajiem Urālu un Sibīrijas aizmugures apgabaliem. 

Gaisa satiksmē Spilves lidlauka vietā paredzēts jauns «Beberbeķu lidlauks» pie Kalnciema ceja (tagad lidosta «Rīga»), rūpniecība koncentrējama īpašos rajonos dzelzceļa un ūdensceļu tuvumā. levērojama vieta ierādāma t. s. zaļumu rezervātiem. Jāsaglabā visi pastāvošie za|umu masīvi. Apmežojamas kāpas, kultivējami purvi. Visa apbūve atbilstoši tās raksturam izvietojama mērķtiecīgi organizētās teritorijās. 

Ar dzi|u sociālu izpratni A.Lamze runā par dzīvokļu celtniecību. Izvirzot higiēniskos, veselīgos dzīves apstākļus priekšplānā, jāpārtrauc iesāktais nomaļu «pārakmeņošanas» process, kurš draud noslāpēt ar 5-6 stāvu augstām «nomas kazarmju celtnēm» daudzus vēl klajus un veselīgus mājokļu rajonus. Pieļaudams blīvāku un augstāku apbūvi pilsētas centrālajā da|ā, A. Lamze atgādina, ka jau 20. g. s. sākumā ieplūdušas jaunas pilsētbūvniecības vēsmas, kad Rīgā tiek iekārtots (viens no pirmajiem cariskajā Krievijā) dārzu pilsētas rajons Mežaparks. Lūk, priekšlikums Lielrīgai: rīdzinieku tuvāk dabai! 

Šāda vienstāva un divstāvu «klajā apbūve» prasa jaunas teritorijas. Un, novērtējis Rīgas apkārtnes ainaviskos un ģeomorfoloģiskos apstākļus. A.Lamze pārce| Rīgas robežas ziemeļaustrumu,dienvidu un dienvidrietumu virzienā līdz Ropažiem, Stopiņiem, Salaspilij, Ķekavai, Babītei, Ārrīgas silos, pļavās, meliorētajos purvājos. 

Pieturoties pie «dārzu pilsētas»  izbūves veida, A. Lamze te paredz izvietot gandrīz pusmiljonu iedzīvotāju. 

A. Lamzes izstrādātajā Lielrīgas stratēģijā daudz progresīvu ieceru rūpes par iedzīvotāju 
labklājību, veselību, harmonisku dzīvesvietas un darbavietas koordināciju. Lielu vērību viņš 
piešķir pilsētbūvniecības estētiskajam aspektam. A. Lamze neiedziļinās blakus problēmās, atstājot to risināšanu nākamajām paaudzēm, jo prakse rāda, ka ieskats 50 un vairāk gadu tālā nākotnē nespēj novērtēt sabiedrības intelekta attīstības ce]us, zinātnes un tehnikas līmeni. 

Avots: Pie Lielrīgas šūpuļa

1989.02.11 Literatūra un Māksla
APSĪTIS, VAIDELOTIS