Valdis Mediņš

Valdis Mediņš piedzima 1909. gada 5. februārī Kuldīgas pagasta (Rumbas pagasta) „Lemzeru” mājās. Māte bija laukstrādniece, bet tēvs Mārtiņš – galdnieks. Mediņu ģimenē bija pieci bērni – Emīlija, Indriķis, Valdis, Rūdolfs un Alberts. Jaunākais brālis Alberts krita Otrā pasaules kara laikā.

​1912. gada Jurģos Mediņu ģimene pārcēlās uz Ķimales muižas kalpu māju. Tēvs bija salīdzis ar baronu Rādenu strādāt muižas galdnieka darbu. Mātei muižas darbos neļāva iet, jo vajadzēja pieskatīt mazos bērnus. Nākamā gada jurģos ģimene pārcēlās uz Kalnmuižu, bet 1914. gadā jau dzīvoja Vendzavas muižas kalpu mājā apmēram 20 km no Ventspils. 1914. gadā pasauli un vienlaikus arī Latviju pāršalca Pirmais pasaules karš un piecgadīgais Valdis pirmo reizi redzēja kādi izskatās zaldāti. Tie esot bijuši cara armijas kazaki, kas atkāpjoties no Ventspils sedza kājnieku aizmuguri.​

Vendzavas muižā ģimene nodzīvoja tikai gadu, tad pārcēlās uz Dziras muižu, bet pēc gada, 1916.gada jurģos pārcēlās uz Veckuldīgu, kur apmetās „Tomsonu” mājās. Tēvs strādāja muižā par galdnieku. Taču katru gadu tuvojoties Jurģiem, tēvs devās salīgt darbu kādā citā vietā un ģimenei bija jādodas līdzi. Kad ģimene apmetās „Ozolbūdā”, kādus 5 km no Kuldīgas uz Kabiles pusi, Valdim vajadzēja iet ganos. Tā tas turpinājās deviņas vasaras.

Zēns pieauga un bija jāsāk domāt arī par mācībām un vecāki viņu sūtīja Kuldīgas pagasta skolā. Mācoties skolā nākamajam aktierim bija iespēja pirmo reizi noskatīties teātra izrādi. Apvienotais Kuldīgas un Kuldīgas pagasta skolotāju kolektīvs uz Kuldīgas sadraudzīgās biedrības skatuves izrādīja R.Blaumaņa lugu „Indrāni”. Šī izrāde uz jaunieti atstāja tik spilgtu iespaidu, ka pat mūža novakarē viņš par to vēl runāja.​

Skolā sekmes jauneklim bija labas. Labi padevās gan lasīšana, gan rakstīšana, gan matemātika un deviņos mācību mēnešos viņš pabeidza divas pamatskolas klases. Jurģos aizbrauca pie sava krusttēva Rozenfelda  „Kroju” mājās, kas atradās netālu no dzimtajām mājām „Lemzeriem”, ganīt govis, bet vecāki un pārējie bērni pārcēlās uz Kuldīgu. Turpmākās skolas gaitas Valdim Mediņam bija saistītas ar dažādām skolām Kuldīgā. Dzīvojot Kuldīgā sākās arī jaunekļa trīs aizraušanās, kas nākamo aktieri neatstāja vienaldzīgu visu mūžu – literatūra, zīmēšana un sports.​

Literāros sacerējumus Valdis Mediņš nerakstīja uz pasūtījuma, bet tad, kad pats juta pēc tā vajadzību. Mācoties ceturtajā klasē tika izdots literārs žurnāls „Meklētājs” un Valdi Mediņu ievēlēja par šī žurnāla redaktoru.

Ar zīmēšanu viņš nodarbojās arī ārpus stundām un ziedoja šai nodarbei daudz brīvā laika. Tālākās domas jauneklim bija saistītas ar studijām Mākslas akadēmijā. Tēvs viņu atbalstīt nevarēja, tādēļ atbalstu apsolīja vecākais brālis Indriķis. Taču ne visas ieceres vienmēr piepildās. Kādā vēlā ziemas vakarā vedot no meža malku, notika nelaimes gadījums un brālis Indriķis gāja bojā. Līdz ar to izgaisa Valda cerības mācīties Mākslas akadēmijā.​

Sportā Valdis Mediņš pievērsās trīs disciplīnām – vieglatlētikai, volejbolam un futbolam. Futbolu viņš nospēlēja divdesmit vasaras. Komandai bija labi panākumi cīņā ar Kurzemes spēcīgākajām komandām un piedalījās Latvijas kausa izcīņas ceturtdaļfinālā un spēlēja pat Rīgā.​

Kad Valdis Mediņš bija pabeidzis divas vidusskolas sagatavošanas klases, mācības bija jāpārtrauc, jo vajadzēja mātei palīdzēt audzināt un sūtīt skolā abus jaunākos brāļus. Valdis sāka mācīties burtliča amatu pie Nikolaja Jevlampjeva tipogrāfijā, kur tajā laikā strādāja arī Kuldīgas Latviešu teātra aktieris – voluntieris Jēkabs Lācis. Jēkabs Lācis uzaicināja Valdi Mediņu piedalīties H.Ibsena lugas „Ziemeļu varoņi” izrādē. Tas bija straujš pagrieziens Valda Mediņa dzīvē un pagrieza viņa sapņu taku pilnīgi uz citu pusi. Tā viņš izmācījās burtliča amatu un pabeidza Kuldīgas Latviešu teātra noorganizētos un režisora Viļa Segliņa vadītos dramatiskos kursus.​

Sākumā Valdis Mediņš strādāja Kuldīgas Latviešu teātrī kā voluntieris, bet 1930. gadā viņam tika piešķirta pārbaudes loma jūlija Pētersona lugā „Ideāla sabiedrība”. Pēc šīs izrādes viņu ieskaitīja trupas pamatsastāvā. Valdis Mediņš turpināja strādāt uz Kuldīgas teātra skatuves arī tad, kad 1933. gadā Kuldīgas Latviešu teātri likvidēja.​

1940. gadā Valdis Mediņš strādāja Kuldīgas pagasta (Rumbas pagasta) valdes kancelejā. Viņu uzaicināja piedalīties A.Upīša lugas „1905. gads.” iestudējumā, kurā viņš tēloja cara armijas virsnieku. Izrādi iestudēja bijušais Kuldīgas Latviešu teātra režisors Maksis Stūris. Taču izrādes iestudēšanas laikā režisors Stūris smagi saslima un viņa vietā stājās Valdis Mediņš.​

Arī kara laikā Kuldīgā darbojās teātris, kuru slēdza tikai 1944. gadā. Aktieris, kas bija atbraukuši no Rīgas, aizbrauca. Kuldīgā palika režisore Kamilla Baumane un daži aktieri. Karam beidzoties, 1945. gada vasarā, pie Kuldīgas kultūras nama tika noorganizēts „Kuldīgas drāmas ansamblis”. Valdi Mediņu iecēla par ansambļa administratoru un ansambļa vadītāju. Pie drāmas ansambļa tika noorganizēta dramatiskā studija, kur aktieri varēja papildināt teorētiskās zināšanas un apgūt aktiera meistarību. Pieteicās 26 kursanti, no kuriem 12 arī šos kursus pabeidza.​

Pie kultūras nama tajā laikā nedarbojās savs dramatiskais pulciņš, taču bija jāpiedalās republikas kultūras namu skatē. Tā laika kultūras nama direktors Teodors Lakševics uzticēja šo uzdevumu veikt drāmas studijas audzēkņiem ar uzvedumu „Cerība uz svētību”. Izrādē piedalījās arī Valdis Mediņš. Pēc nospēlētās izrādes Rīgā, Valdis Mediņš atcerējās: „Pēc izrādes Rīgā – skates vērtēšanas komisijas loceklis, Tautas skatuves mākslinieks Eduards Smiļģis paziņoja režisorei Kamillai Baumanei, ka kuldīdznieku izrādē ir jūtamas profesionāla teātra iezīmes un tādēļ netiek līdzi vērtēti pašdarbnieku kolektīviem. Visi kuldīdznieki kā prēmiju saņēma atļauju iegādāties mēteļu vai uzvalku drēbi un brauca mājās.”​

Valdība negribēja dotēt Kuldīgas drāmas ansambli, ieteica aktieriem pārcelties uz Rēzekni un turpināt darbu Valsts Latgales teātrī. 1946. gadā Valdis Mediņš kopā ar vēl dažiem aktieriem pārcēlās uz Rēzekni un strādāja Latgales teātrī līdz teātra likvidēšanai.​

1948. gadā Valdis Mediņš sāka strādāt Leona Paegles Valsts Valmieras drāmas teātrī. Šajā teātrī tika nospēlētas ļoti daudzas interesantas lomas. Tā laika teātra kritiķi atzina, ka Valdis Mediņš galvenokārt ir spilgtu raksturlomu tēlotājs. Esot meistarīgam aktierim, viņam bija pa spēkam parādīt savu atveidoto varoņu raksturus un pārdzīvojumus.