Bruno Celmiņš

Pēkšņi aprāvusies dzīve gleznotājam, kurš bija vitāls un kura palete nebūt vēl nebija iežuvusi. Mākslinieks dzimis Rīgā. Viņa dzīves ārējās norises veidojušās līdzīgi tam kā daudziem viņa paaudzē, kas meklēja savas dzīves jēgu mākslā. Pirmās zinības Rīgas 8.vidusskolā, tad neilgs sprīdis Rozentāla mākslas vidusskolā un tālāk ceļš uz tās paaudzes lielo sapni - Mākslas akadēmiju. Studijas (1948-1954) ar tikai tam laikam raksturīgo garšu, vēl lielo glezniecības meistaru klātbūtne un padomi, bet pāri visam darba dziņa, nopietns darbs profesijas apguvē un īstas glezniecības izpratnē. Talants, jaunības azarts, mācību programmas un sev izvirzīto uzdevumu veikšana summējas E.Kalniņa vadībā gleznotajā diplomdarbā Zvejnieku kolhozā «Uzvara». Protams, mūsdienu modernie kritiķi to var ieskaitīt peļamo darbu rindā, taču tajā ir viss, kas piedien tradicionālai glezniecībai - kompozīcija, zīmējums, formai jūtīga tonalitāte, telpiskums, materialitāte un daudzas citas vērtības. Tā ir Bruno Celmiņa pirmā zvaigžņu stunda. Darbs tiek rādīts Vissavienības izstādē Maskavā, kā melnbaltu, tā krāsainu to var atrast laikrakstu un žurnālu lappusēs, Maskavas mākslas izdevniecība to pavairo atsevišķā atklātnē, šajā pašā gadā Bruno Celmiņš kļūst par republikānisko izstāžu dalībnieku un Mākslinieku savienības biedra kandidātu. Neparasti straujš un neikdienišķs tam laikam ir šāds gājums. Vēl pēc gada vakardienas diplomands plūc jaunus laurus latviešu literatūras un mākslas dekādes izstādē Maskavā ar vērienīgo kompozīciju Kauguru nemieri. Latviešu mākslā ir ienācis daudzsološs mākslinieks, lai... pēc dažiem gadiem no tās aizietu. 1964. gadā viņš tiek izslēgts no Mākslinieku savienības, ar šo laiku faktiski viņa darbi pazūd arī no izstāžu zālēm. Pazūd tik pamatīgi, ka 1986. gadā mūsu radošo savienību izdevums, publicējot rakstu par Bruno Celmiņu, virsrakstā liek vārdu lepazīstieties. Tas notiek viņa personālizstādes sakarā, kuru rudens pusē atklāj Doles muzejā. Klusēšanas gadu veikuma daļa tiek parādīta atklātībai. Divdesmit gados ir strādāts daudz, stundas pie molberta nav skaitītas, bet vēl mazāk tās skaitītas, iedvešot pārliecību un amatu daudziem jaunajiem censoņiem. Rīgas mākslas aprindās «Celmiņa akadēmijai» ir laba slava, daudzi, kas tai cauri gājuši, pēcāk sekmīgi veic iestājeksāmenus Lielajā akadēmijā. Tā Doles muzejs piesaka Bruno Celmiņa otro zvaigžņu stundu. Par viņu raksta prese, daudznozīmīgi tiek tulkoti dažu darbu sižeti, 1987. gadā tiek atjaunots Mākslinieku savienības biedra statuss, izstāde Arhitektu namā un plašākā personālizstāde Aizrobežu muzejā, kurai viņš kārto savus darbus 1990. gada novembrī. Viņam neapšaubāmi ir savs skatītājs, kuru valdzina portretu saloniskais skaistums, brīvais aktu gleznojums, pilsētu ainavas dūmakas un figurālajās kompozīcijās nolasāmie stāsti. Bruno Celmiņš atkal ir popularitātes viļņa uzbangojumā. Pats viņš mēdza teikt, ka rokai jābūt atraisītai un ar vieglu triepiena izjūtu. Nu roka ir stingusi un izjūta palikusi pusceļā.

Avots: Literatūra un māksla, 07.02.1992