Vija Muške
- Дата народження:
- 09.02.1927
- Дата смерті:
- 03.10.1988
- Поховання дата:
- 19.10.1988
- По батькові:
- Jūlijs
- Категорії:
- Жертва репресій (геноцид) радянського режиму, публіцист
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Cimetière de la Forêt (Riga)
Muzikoloģe, mūzikas publiciste, kritiķe
Dzimusi 09.11.1927.
Mirusi 03.10.1988. Suhumi, Gruzijā. Apbedīta Rīgā.
Augusi inteliģentā, turīgā ģimenē, kur bieži skanēja mūzika. Tēvs Jūlijs Muške (26.06.1893, Rīgā — 15.05.1943, Sibīrijā) XX gsm. 20. gados bija Latvijas Nacionālās operas solists.
Mātes Veltas tēvs, tātad Vijas vectēvs, bija slavenais saldumu fabrikas īpašnieks Vilhelms Ķuze (06.09.1875, Zaubē — 1941. gada oktobrī, izsūtījumā)
1941. gada 14. jūnijā kopā ar ģimeni tiek izsūtīta uz Sibīriju.
Tēvs mira 1943. gadā nezināmā vietā [nošauts Soļikamskā]. Vija kopā ar māti un māsu dzīvoja Tomskas apgabalā, kur Kolpaševas pilsētā 1946.gadā Vija beidza vidusskolu. Dzīves apstākļi bija tik grūti, ka jaunākā māsa Inta neizturēja... Nomira badā.
Atgriezusies Rigā 1946. gadā, Vija Muške iestājās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā Kordiriģentu nodaļā. Beigusi 3. kursu, 1949. gadā iestājās Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas vēstures nodaļā. Tā paša gada represiju laikā "netīrās" biogrāfijas dēļ viņu no konservatorijas izslēdza.
Turpmākie trīs gadi ir Vijas Muškes biogrāfijas baltais plankums. No
1946. līdz 1950. gadam viņa ir bijusi LPSR Mākslas darbinieku arodbiedrības locekle, bet tad šī aktivitāte pārtrūkst. Neatbildēts paliek jautājums – kur Muške uzturējusies 1950.–1953. gadā?
Savā autobiogrāfijā 1953. gada 11.augustā viņa norāda, ka šajā periodā kādu brīdi strādājusi mākslinieciskajā pašdarbībā par pavadītāju un kopš 1952. gada bijusi mājkalpotāja pēc līguma.
Tomēr muzikoloģe Vizbulīte Bērziņa grāmatā "Daudz baltu dieniņu..." plaši apraksta tīrīšanas kampaņu, kas skāra arī LPSR Valsts konservatorijas studentus vai jau absolvējušos:
“1950. gada 1. jūnijā arestē tautas ienaidnieku Jāni Līcīti, 24. jūnijā studentu Jāzepu Lindbergu, 1. jūlijā koncertmeistari Irēnu Bergmani. Otrreiz ceļā uz Sibīriju ir mūzikas vēstures studente Vija Muške. Nedaudz vēlāk, uz rudens pusi, konservatorija atbrīvojas no baznīcas kalpiem un kulaku piebalsotājiem.” (Bērziņa 2006: 214)
Arī muzikologs Arnolds Klotiņš grāmatā "Mūzika pēckara staļinismā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1944–1953" atbalsta kā ticamu versiju par Muškes atkārtotu deportāciju. Telefonintervijā viņš atzīst:
“[..] no laika gala esmu zinājis, ka viņa [Vija Muške] bijusi izsūtījumā otru reizi, par to runāja visapkārt. Pēc manām domām, viņa šo otro izsūtījumu dokumentos ir slēpusi. Nekādu lietisku pierādījumu man nav.”
Tā kā šobrīd trūkst dokumentu liecību, kas apstiprinātu atkārtotu deportāciju, jāsliecas domāt, ka Vija Muške nav izsūtīta otro reizi, bet slēpusies un izvairījusies no sabiedrības, jo līdz Staļina nāvei režīms bija īpaši nežēlīgs. Turklāt Vijas Muškes radiniece, dziedātāja Berta Ķuze, tiešām deportēta uz Sibīriju (Novosibirsku) otrreiz, kas varbūt provocēja baumas.
1954. gadā viņa atkal iestājās konservatorijā tajā pašā fakultātē, profesores Lijas Krasinskas speciālajā klasē.
1958. gadā izcili absolvējusi konservatoriju, tā paša gada decembrī tika uzņemta Maskavas konsevatorijas aspirantūrā, kuru beidza 1962. gadā, nokārtodama visus kandidāta minimuma eksāmenus ar atzīmi 'teicami'.
Jau 1956. gadā "Literatūrā un Mākslā" publicētas 7 recenzijas, bet turpmāko divu gadu laikā – vēl 24.
60. – 70. gados Vija Muške kļūst par autoritatīvu mūzikas kritiķi. Raksta par mūsu Operas pirmuzvedumiem, par vieskoncertiem u.c. Rakstījusi par Arvīda Jansona diriģēšanas mākslu. Pēdējā viņas recenzija – "Amerikāņu pianista koncerts"(par Dereka Hāna vieskoncertiem Rīgā) – publicēta 1988. gada 20. janvārī avīzē "Rīgas Balss".
Ļeņingradas bibliotēkā pētīja laikrakstu "St Petersburger Zeitung", kurā Jāzeps Vītols ilgus gadus (1897-1914) bija publicējis savas kritikas vācu valodā. Vija pārtulkoja šos rakstus latviešu valodā. Tie atrodami viņas grāmatas "Jāzeps Vītols. Raksti" (R., LVI, 1964) pirmajā daļā.
No 1968. gada, strādājot ZA Valodas institūta Mākslas sektorā, savāca materiālu jaunai grāmatai - "Jāzeps Vītols – mūzikas kritiķis" (R., Zinātne, 1974)
Izsūtījuma gadi bija neatgriezeniski traumējuši Vijas Muškes garīgo veselību, un slimības sekas ar gadiem izpaudās arvien smagāk, apgrūtinot normālu komunikāciju ar apkārtējo sabiedrību un traucējot radošajam darbam. Stāvoklis īpaši pasliktinājās pēc mātes Veltas nāves 1980. gadā, kad neviens Vijas veselībai vairs ar īpašām rūpēm nesekoja. Iespējams, viņai bija robežstāvokļa līmenī funkcionējošas psihes iezīmes un šķelšana kā psihes aizsardzības mehānisms. Tādējādi emocijas netika pārdzīvotas un apzinātas. Laikabiedrs Arnolds Klotiņš norāda, ka ikdienā Vija Muške atstājusi drūma, mazrunīga cilvēka iespaidu. Klotiņš atminas, ka viņas seja esot bijusi rūgtuma izvagota un kontaktēties ar Muški bijis “bīstams pasākums” – viņa it kā atradusies uz robežas ar agresiju, taču agresīva nav bijusi. Brīžiem uzvedībā bijis vērojams, ka Vija Muške vai nu dievina cilvēkus, vai arī nemīl tos nemaz, neuzticas.
Muzikoloģe un kinorežisore Ligita Viduleja, bijusī Muškes kursa biedrene, sniedz vēl kādu vērtīgu viņas raksturojumu:
“Atšķirībā no citiem muzikologiem, kuri Latvijā interesējās par aktuālo – kā bremzēt ideoloģiskās nodevas, kā attīstīt latviešu mūziku, kādas banalitātes atkal redzamas padomju dzīves ikdienā, kādi jauni lozungi parādījušies u. tml. – Viju Muški padomju gājieni mūzikā neinteresēja. Viņa jūsmoja par Karajanu. Viju Muški neinteresēja arī Dziesmu svētku tēma, bet tiešām tikai kvalitāte, augsta tehnika. Viņu interesēja Bostona, La Scala, Parīze... Muškei Latvijas mērogs bija par mazu, viņa negribēja te redzēto tikai samērot ar talantu spici, bet gribēja baudīt, redzēt, piedzīvot pašu mūzikas kultūras spici! Citi muzikologi vēlējās savējos komponistus stutēt, redzēt, kur un kā veidojas talants Padomju Latvijā. Vienīgais, kas viņu šeit interesēja, bija klaviermūzika un pianisti. Visi zināja, ka Vija Muške mājās uztvēra ārzemju raidstacijas un klausījās
koncertu tiešraides pat naktīs.”
Arī Ligita Viduleja apliecina, ka Vija Muške, pat būdama Komponistu savienības biedre, nekad nav ieguvusi pielaidi ceļojumiem ārpus PSRS.
Par Vijas Muškes uzticības personu kļuva diriģents Arvīds Jansons Ļeņingradā. Ar viņa ģimeni Muškei veidojušās ciešākas attiecības: Jansoni nereti izmitinājuši jauno muzikoloģi pie sevis un sagādājuši viņai biļetes uz viesmākslinieku koncertiem Ļeņingradā un Maskavā, ko Muške arī alkaini izmantojusi, braucot ciemos un rakstot par šādiem notikumiem.
1988. gada rudenī dodas uz Komponistu savienības jaunrades namu Suhumi.
1988. gada 3. oktobrī pēc infarkta aiziet mūžībā... Pateicoties Komponistu savienības atbildīgā sekretāra Ludviga Kārkliņa pūlēm, Vija Muške cinka zārkā atgriezās dzimtenē, nevis tika apglabāta un aizmirsta Gruzijā.
Almanahā "Latviešu mūzika '89" atceres rindas Vijai Muškei veltījusi viņas skolotāja profesore L.Krasinska. Tur publicēta V.Muškes atmiņu skice par Arvīdu Jansonu. Diemžēl nepaguva uzrakstīt sen iecerēto grāmatu par A.Jansonu - mākslinieku, kuru ļoti labi pazina.
Джерело: Rīgas dome
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Jūlijs Muške | Батько | ||
2 | Velta Muške | Мама | ||
3 | Inta Muške | Сестра | ||
4 | Oļģerts Ķuze | Дядя | ||
5 | Laimdota Vārpa | Тітка | ||
6 | Gaida Skudra | Тітка | ||
7 | Erna Veidemane | Тітка | ||
8 | Vilhelms Ķuze | Дед | ||
9 | Olga Ķuze | Бабушка | ||
10 | Kārlis Ķuze | Дедушка | ||
11 | Anna Ķuze | Бабушка | ||
12 | Juris Veidemanis | Двоюродный брат/сестра | ||
13 | Arvīds Jansons | Знакомый | ||
14 | Lija Krasinska | Учитель |
Не вказано події