Kārlis Ezerietis
- Дата народження:
- 00.00.1869
- Дата смерті:
- 22.02.1923
- Дівоче прізвище персони:
- Augenbergs
- Додаткові імена:
- Pulgosnietis, Klintnieks, Akušers
- Категорії:
- Письменник, публіцист
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Cimetière de la Forêt (Riga)
Krimuldas novadā 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā darbojās savā laikā labi pazīstams publicists Ezerietis, īstajā vārdā Kārlis Augenbergs (Ērgļos, 1869 – Rīgā, 1923).
Krimuldas novadā 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā darbojās savā laikā labi pazīstams publicists Ezerietis, īstajā vārdā Kārlis Augenbergs. Viņa darbus kopš Jaunās strāvas laikiem publicēja latviešu demokrātiskā virziena preses izdevumi, iznāca arī kopoti raksti (1913), grāmata „Laikmetu maiņā” (1917), bet padomju okupācijas laikā – stāstu krājums „Pīlādži” (1969). Literatūrzinātnieks Jānis Niedre, meklējot iemeslu, kādēļ rakstnieks bijis piemirsts, secinājis, ka ne jau talanta trūkums bijis iemesls. Daudziem nebija tuvs sarkastiskais lauku patriarhālās sētas tikumu un sadzīves ideālu kritizētājs, pat kariķētājs, kurš runāja par „savu kaktiņu zemes” bez jūsmas un romantikas, ļoti tieši aprakstot lauku dzīves nejaukās puses – uzdzīvotājus un kaušļus, blēdīgus pagasta amatvīrus, māņticīgus vientiešus. Pie boļševikiem Ezerietis arī nav piederējis – kaismīgi vērsies pret sabiedrības dalīšanu šķirās, bet arvien nosliecies demokrātijas pusē, iestājies pret vardarbību, atļāvies ironizēt par idejiski noskaņotajiem “pasaules lāpītājiem”.
K. Augenbergs, pirms 1890.gada uzsāka darbu Turaidā par rakstveža palīgu, izmēģināja roku literatūrā – humoristiski stāstiņi tika publicēti „Dienas Lapas” pielikumos ar pseidonīmiem Ezerietis, Pulgosnietis, arī Klintnieks, Akušers. Rakstveža palīga amats deva iespēju nodoties dzejošanai, rakstīt apskatus par bibliotēkām, biedrībām, valodu, sarakstīt stāstu virkni „Sadzīves ēnā”. Turaidā Ezerietis iepazinās ar Minnu Reinfeldi, kura brauca ciemoties pie radiem, un pēc apprecēšanās 1892.gada beigās sāka strādāt par pagasta rakstvedi Rozēnos. Sievas tēvocis, Lodes pusmuižas rentnieks Fricis Kaibe mudināja Ezerieti piedalīties pagasta rakstveža vēlēšanās Lēdurgā, un no 1898.gada viņš te strādāja pagastvaldē un pagasta tiesā, audzināja mazās meitiņas Austru un Mirdzu. Viņš sarakstījās ar rakstniekiem Rūdolfu Blaumani, Andrievu Niedru, Teodoru Zeifertu, Kārli Krūzu, Augustu Deglavu u.c.
Lēdurgā Ezerietim bija draudzīgas attiecības ar vietējiem skolotājiem, īpaši ar aijažniekiem Mārtiņu Liepu un Jāni Kosu (1878–1967). Viņš aktīvi piedalījies Merķeļa vārdā nosauktās Lēdurgas Saviesīgās biedrības vakaros. No otras puses, liela loma Ezerieša dzīvē bijusi arī baznīckrogam, kura krodzinieks Kaupings [teātra darbinieka un žurnālista Hermaņa Kaupiņa (1891–1971) tēvs] esot bijis ne tikai vislielākais vīrs Vidzemē – svēris 9–10 pudus (1 puds – 16,380496 kg), bet arī izveicīgs tirgotājs. Krogs atradās netālu no pagastmājas un krodzinieks pratis arī pagasta rakstvedi ievilināt dzērāju kompānijā. Tā laika Lēdurgas dzīve un Ezerieša pārdzīvojumi atspoguļoti almanaha „Pirmais Burts” ietvertajā poēmā „Raibā dzīve”, kuru izdeva grāmattirgotājs Meļķis Limbažos.
Viens no Lēdurgas posma darbiem ir ironiskais stāsts “Laika zobs”, kas publicēts „Pēterburgas Avīžu Literārajā Pielikumā” 1902.gadā. Lai arī par Lēdurgu šajā stāstā nav tiešas norādes, publikācija uzskatāmi attēlo jaunā pagasta rakstveža Ezerieša uzskatus par sociālo un nacionālo spriedzi Vidzemē, kā arī izglītības augsto vērtējumu un vienlaikus ļoti sarkastisko skatījumu uz dzīvi. Stāsta dēļ Ezerietis nonāca konfliktā ar muižas administrāciju, bija pat spiests interesēties par citu darba vietu. Turklāt stāsts savas ironijas dēļ izpelnījās arī cenzūras uzmanību. Pirms publicēšanas „Pēterburgas Avīžu Literārajā Pielikumā” šis stāsts tika iesniegts Teodoram Zeifertam publicēšanai laikrakstā "Jaunā Raža". Publicēšanas atļauja netika saņemta, par to Zeiferts pastkartē no Olaines uz Lēdurgu raksta: „Cienījamais tautiet! Izgāja slikti. Biju ļoti priecīgs, no Jums saņemdams stāstu. Biju vēl priecīgāks, to izlasījis. Bet nu? Cenzors visu no viena gala līdz otram nostrīķējis. Redziet, kā iet."
Lēdurgā neilgu laiku par rakstveža palīgu strādāja Ezerieša brālis Voldemārs (1881–1911). Viņš esot bijis diezgan smalkas ķermeņa uzbūves un kluss, taču tas netraucējis izrādīt vēlmi mainīt pasaules kārtību – kad gadījies ceļā satikt Lēdurgas baroneses Kampenhauzenas, Voldemārs nevis padevīgi viņas sveicinājis, bet demonstratīvi šņaucis degunu sarkanā kabatlakatā. Saskaņā ar skolotāja J.Kosas atmiņām, 1905.gada vasarā viņi rīkoja nekārtības: „Ar pagrīdes organizācijām mums sakara nebija, nekādu proklamāciju nesaņēmām, ar savu roku rakstīt nedrīkstēja. Atlika tikai ar krāsu un otu rakstīt uz sienām īsus, spēcīgus saucienus. Vislabākās vietas šādiem rakstiem pašā centrā bija kroga baltā siena un baznīcas dārza galā, baltā sēta. Uz šī sienām tad parādījās raksti, kas radīja lielu uztraukumu. Ar kādu steigu tos dzēsa nost, kas nemaz negāja viegli! ––– 1905.gada vasara nezin no kurienes ieradās fotogrāfs, ierīkoja darbnīcu ar stikliem. Dumpiniekiem radās aizdomas, ka tur slēpjas spiegs. Kādā naktī darbnīcas stikli bija sadauzīti. Fotogrāfs žēlojies, šis gan nepazinoties, ka būtu kādam ko ļaunu darījis. Neticējām.” Kārlis Augenbergs, būdams ģimenes cilvēks, par šīm izdarībām esot bijis nobažījies, tomēr norobežoties nespēja. Kad 1905.gada 10.decembrī sanāca Lēdurgas pagasta rīcības komiteja, kuras sapulces protokola noraksts glabājas Ezerieša personīgajā fondā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, 345 pilngadīgi pagasta iedzīvotāji ievēlēja rīcības komitejā arī Voldemāru, un izteica uzticību skrīverim Ezerietim ar 321 balsi, pret balsoja 23. Par to Ezerieti vēlāk sodīja ar cietumsodu, bet viņa brāli – ar 220 pletnes sitieniem. Pēc soda izciešanas brāļi Augenbergi vairs Lēdurgā neatgriezās. Voldemārs pēc miesas soda ilgi palika uz gultas, saslima ar tuberkulozi un 30 gadu vecumā nomira.
Ezerietis apmetās Rīgā, kur strādāja laikrakstu redakcijās, pelnīja iztiku ar žurnālistiku un tulkojumiem, brīvos brīžos pievēršoties arī rakstniecībai un literārās dzīves organizēšanai, piemēram, vadot rakstnieku un žurnālistu biedrību “Ideja” (1912–1915). Ezerietim piemita diplomāta talants un milzīgs dzīvesprieks, tādēļ viņš, nezaudējot kreisi noskaņoto rakstnieku simpātijas, saglabāja arī labējā spārna uzticību. Revolūciju un pārmaiņu laikos viņš norobežojās no straujās boļševizēšanās, ko dēvēja par “varmācīgu anarhismu”, un pieslējās J. Akurātera un K.Skalbes blokam. Kādu brīdi Latvijas valstī viņš darbojās kā miertiesnesis Jaunpiebalgā, bet smagi saslima un 1923.gada 17.februārī mira.
Ezerieša nozīmīgākais literārais devums ir viņa reālistiskie stāsti un feļetoni, kas tapuši 20.gadsimta sākumā. Tajos netrūkst ironijas un vērojumu par lauku dzīvi, kas noskatīta arī Turaidā, Lēdurgā un citviet Krimuldas novadā.
Avots: http://news.lv/Krimuldas-Novada-Vestis
Джерело: Rīgas dome
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Austra Augenberga | Дочка | ||
2 | Mirdza Streipa | Дочка | ||
3 | Voldemārs Augenbergs | Брат | ||
4 | Minna Augenbergs | Дружина | ||
5 | Jānis Streipa | Зять | ||
6 | Jānis Streipa | Внук | ||
7 | Andis Streipa | Внук |
Не вказано події