Jānis Linters

Sakaru inženieris, radioelektronikas speciālists, ievērojams ar Latvijā un Krievijā realizētajiem sakaru projektiem, Latvijas Radiofona dibinātājs, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1928.g.)

Dzimis 1879. gada 24. oktobrī (5. novembrī) Cēsu rajona Liepas (Liepasmuižas) pagasta “Muldās”, skolotāja Jāņa un Annas Linteru ģimenē.

No 1886. gada mācījies Cēsu un Tērbatas reālskolā, vēlāk iestājies Pēterburgas Elektrotehniskajā institūtā, ko pabeidzis 1908.gada 19.maijā, saņēmot 1. pakāpes inženiera elektriķa diplomu.

Sācis strādāt Pēterburgas Galvenajā pasta un telegrāfa pārvaldē (GPTP) par nodaļas vadītāja palīgu. Iestājies Pēterburgas Telegrāfa – telefona tehniskajā biedrībā. Lasījis publiskus referātus. Viņš interesējās arī par matemātiku, fiziku, astronomiju, filozofiju, vēsturi, valodniecību, brīvi sarunājās piecās valodās, pārzināja ķīniešu rakstību.

1909. gadā J.Linteru komandēja uz Kamčatku ar uzdevumu noteikt radiostaciju vietas jaunceļamajā radiotelegrāfa līnijā Petropavlovska–Nikolajevska pie Amūras. Pēc uzdevuma sekmīgas veikšanas J.Linters lūdza GPTP komandēt viņu uz ārzemēm, lai iepazītos ar radiosakaru organizāciju un iegādātos aparatūru. Nākamais lielākais J.Lintera projekts bija radiotelegrāfa centrāļu vietu noteikšana Rīgā, Liepājā un Roņu salā. Pirmā tika uzbūvēta Kundziņsalas raidstacija Rīgā. (Sākoties Pirmajam pasaules karam, jaunās raidstacijas tika uzspridzinātas).
1910. gadā J.Linters devās otrreiz uz Kamčatku, šoreiz ar uzdevumu vadīt Petropavlovskas radiostacijas būvdarbus. Radiostacijā uzstādīja firmas Telefunken ražoto iekārtu. 1. maijā J.Linteru nozīmēja par Petropavlovskas radiotelegrāfa centrāles priekšnieku, oficiālā atklāšana notika 10. novembrī. Pirmo reizi pasaulē bija izveidota 1200 km gara radiotelegrāfa līnija un savienota ar vadu sakaru līnijām. Par šo darbu J.Linters esot saņēmis apbalvojumu.
Padomju Krievijā J.Linters piedalījās Krievijas Radioinženieru biedrības dibināšanā (1918. gada 31.martā). Strādāja par laborantu Tveras, vēlāk Ņižnijnovgorodas Pasta un telegrāfa tautas komisariāta laboratorijā. 28. septembrī tika ievēlēts par Krievijas Radiopadomes locekli. Darba un dzīves apstākļi Kamčatkā bija slikti ietekmējuši J.Lintera veselību, un viņš atgriezās tēva mājās Latvijā.
Kopš 1919. gada 1. augusta J.Lintera darbs bija saistīts ar Latvijas Pasta un telegrāfa departamentu. 1.sepembrī viņš pārņēma valsts īpašumā Rīgas telefona tīklu, bija tā priekšnieks.

No 1921. gada 15. septembra līdz 1940. gada 9. septembrim viņš strādāja par departamenta radiodaļas priekšnieku. Divdesmit gados viņš piedalījās visos lielākajos projektos, kam bijusi paliekoša nozīme Latvijas radiorūpniecības un sakaru nozares attīstībā.
Latvijas radiorūpniecības pamatus lika 1919. gadā, izveidojot Pasta un telegrāfa valdes darbnīcas (vēlāk Pasta un telegrāfa departamenta galvenās darbnīcas – PTD GD). No 1920. gada J.Linters strādāja arī darbnīcās par konsultantu.

Viņš pastāvēja uz to, ka Latvijā jābūt savai radiorūpniecībai. Gadu gaitā izveidojās trīs domubiedru savienība – darbnīcu vadītājs Aleksandrs Tīpainis, darbnīcu radionodaļas vadītājs Alberts Madisons un konsultants Jānis Linters.

Jebkuru ieceri par radioaparāta shematisko un konstruktīvo risinājumu apsprieda trijotne, pēc tam iecere tika realizēta. Pirmo radiouztvērēju darbnīcās uzbūvēja 1924.gadā, pēc gada sāka ražot kristāldetektora uztvērējus, kam bija laba uztveršanas spēja.

1932. gadā PTD GD pārveidoja par Valsts elektrotehnisko fabriku (VEF).

1924.gadā J.Linters ierosināja uzbūvēt Rīgas Radiofona raidītāju. Lai panāktu nepieciešamo finansējumu, viņš Saeimas budžeta komisijas locekļiem noorganizēja īpašu radiopārraidi. Raidstacijas būvdarbus veica franču firma, un 1925. gada 1.novembrī Rīgas raidstacija savu darbu sāka ar operas Madame Butterfly translāciju.
1932.gadā sāka darboties Liepājas un Madonas radioraidītāji, 1934. gadā – Kuldīgas radioraidītājs. Radiofons attīstījās necerēti strauji: 1926.gadā bija 5460 abonentu, 1937.gadā – vairāk kā 100 000. Paralēli tam attīstījās radioaparātu ražošana (līdzās VEF, kas ražoja ap 3 000 aparātu gadā, strādāja arī privātfirmas). 1936. gadā VEF ar Rīgas Radiofona inženieru līdzdalību izgatavoja radioraidītāju Klaipēdai (VEF uzvarēja konkursā, kurā piedalījās 11 firmas). J.Linters ierosināja izveidot stereofoniskus raidījumus – uzstādīt studijā divus mikrofonus (vienu – Rīgas, otru – Klaipēdas raidītājam). Ja abonentam bija divi uztvērēji, vienu varēja noskaņot uz Rīgas vilni, otru – uz Klaipēdas. Rīdziniekiem šādi raidījumi ļoti iepatikās.

Pēc J.Lintera ierosmes viņa palīgs Jānis Asars LU Mehānikas fakultātē 1925.gadā izveidoja Telekomunikāciju katedru. 1928.g. PTD tika izveidota laboratorija, kurā strādāja daudzi LU studenti. Laboratorija kļuva par pētniecības iestādi vājstrāvas nozarē un kvalificētu inženieru kalvi. Tuvākie kolēģi Jāni Linteru raksturojuši kā nenogurstošu ideju ģenerētāju, ko dzīves sīkumi neuztrauc.

J.Linters nodibināja ģimeni ar pazīstamā Rīgas rūpnieka Augusta Dombrovska meitu Katrīnu (sauktu par Kēti). Linteram un Kētei bērnu nebija. Linteru ģimene audzināja mirušā advokāta Iļjina dēlu Kirilu.

20.gadsimta 40.gadi Lintera dzīvē bija traģiski. NKVD virsnieks L.Tiščanskis panāca, ka Linteru viņa brīvdomības dēļ pazemināja par tehniķi.

Drīz vien arestēja audžudēlu Kirilu, kas bija iesaistījies “Kaujas organizācijā Latvijas atbrīvošanai”. 1942.gada aprīlī viņam kopā ar 11 citiem dalībniekiem Krievijā izpildīja nāves sodu.

Ne mazāk traģiskas bija vācu okupācijas pirmās dienas. Varas pārstāvji paziņoja, ka Rīgas Radiofons tiek novērtēts vienas reihsmarkas vērtībā un nodots vācu Reichsrundfunk. Kad okupantu karavīri sāka laupīt un pievākt modernos radiouztvērējus, J.Linters steidzās aizstāvēt valsts īpašumu un tika arestēts.

J.Linteru tomēr atbrīvoja, bet no Rīgas viņš aizbrauca un lielāko tiesu dzīvoja Jelgavas apriņķa Berķenes skolā. Ar Radiofonu saikne pārtrūka uz visiem laikiem. Ir zināms, ka Linters vācu varas gados darbojās LU diplomprojektu aizstāvēšanas komisijā.
Sākoties Rīgas atjaunošanai, vācu sapieru iznīcinātā Rīgas Radiofona atjaunošanas darbos J.Linteru nepieņēma.

No 1944. - 1954.gadam viņš strādāja Jelgavas rajona Berķenes pamatskolā, kur mācīja matemātiku, fiziku un astronomiju. Kad sākās eksperimentālās televīzijas pārraides, Linters bieži gāja vērot tehniskās iekārtas. Vecumdienās J.Linters dzīvoja trūkumā. Pensiju J.Linteram nemaksāja, jo padomju vara neatzina viņa darba stāžu. Lai gūtu iztikai līdzekļus, Linteru ģimene pārdeva klavieres un gleznas.

1954. gadā J.Linters iesniedza PSRS Augstākajai Padomei lūgumu par pensijas piešķiršanu sakarā ar nopelniem radiotelegrāfa un radiofona attīstībā. Pensiju piešķīra pēc astoņiem gadiem. Jānis Linters mira 84 gadu vecumā 1963. gada 7.aprīlī. Apglabāts II Meža kapos. Ilgu laiku J.Lintera vārds bija aizmirsts, jo Latvijas Republikas tautsaimniecības sasniegumi padomju apstākļos parasti tika noklusēti.

Tikai Atmodas laikā 1989. gadā, atzīmējot J.Lintera 110. dzimšanas dienu, Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas un sakaru fakultātē notika pirmais piemiņas vakars. 1990. gadā godinot viņa atceri, nodibināja J.Lintera prēmiju un Liepas pagastā pie “Muldu” mājām atklāja piemiņas plāksni. “Muldu” mājās joprojām dzīvo Linteru dzimta - J.Lintera brāļa Dāvja pēcnācēji.

ATTĒLI:

• 1. Jānis Linters kopā ar vecākiem un brāļiem (19.gs. nogale).
• 2. J.Lintera konstruētais radiouztvērējs, ar kuru 1924.gadā Saeimas Budžeta komisijas locekļi klausījās radiopārraides demonstrējumu.
• 3. Kopā ar kolēģiem Rīgas Radiofona 10.gadadienā.
• 4. Kopā ar dzīvesbiedri Berķenes skolā (otrais no labās puses - J.Linters, trešā - K.Lintere).

2004.gada martā

Lintera fonds
Ar Lattelekom atbalstu

 

***

Radiofona būvdarbus Latvijā ierosināja inženieris Jānis Linters. Plašām iedzīvotāju masām toreiz radiofons nebija pazīstams. Pirmajā Saeimas budžeta komisijas sēdē pieprasītos līdzekļus nosvītroja. Izstāstīt, kā darbojas radiouztvērējs, bija grūti.

Nolēma no Pārdaugavas radiocentrā esošajām detaļām izgatavot uztvērēju. Tam piekārtoja divus pārus austiņu un novietoja budžeta komisijas sēžu zālē. Sēdes laikā komisijas locekļi cits pēc cita tvēra austiņas un ļoti cītīgi klausījās programmu – Pārdaugavas radio centra telegrāfists lasīja “Valdības Vēstnesi”, to pārraidīja ar Huta raidītāju.

Jānis Linters skaidroja, cik vienkāršs ir radiouztvērējs, piebilstot, ka tos varēs ražot arī Latvijā. Viņš iepazīstināja komisijas locekļus ar aprēķiniem un apgalvoja, ka ieguldītā nauda atmaksāsies pēc 10-15 gadiem. Tomēr Lintera kalkulācija vēlāk izrādījās kļūdaina, jo radiofona abonentu pieplūdums bija tik liels, ka ieguldītie līdzekļi ar abonēšanas maksu atmaksājās jau pēc četriem gadiem.

Pirms balsošanas komisijas locekļi sīki izprašņāja, kā izplatās elektromagnētiskie viļņi - vai nav jāatver durvis un logi, lai tie varētu iekļūt telpā.

1924. gada 28. martā no 20 komisijas locekļiem 18 nobalsoja, ka raidstacijas būvdarbiem jāpiešķir 140 000 latu.

Raidstacijas būvdarbus veica franču firma Societe Francaise Radioelektrique. 1925. gada aprīlī no Francijas ostas Dinkerkas ar kuģi uz Rīgu atveda antenas mastus un raidītāju iekārtu. Raidstaciju paredzēja izvietot Galvenā pasta ēkas 3. stāvā, spārnā gar kanāla malu. Vēlāk šo ielu gar kanālu nosauca par Radio ielu. Aprīlī pie pasta un prefektūras ēkām sāka rakt divas bedres antenas mastu pamatiem. Uz katra masta bija novietots horizontāls metāla stienis.

Starp abiem stieņiem novilka divus antenas vadus. Raidītāju iekārtu izvietoja trīs istabās, tā jauda bija 2000 vati, viļņa garums – 480,3 m.

 

Rīgas radiofona svinīgā nodošana ekspluatācijā notika 1925. gada 1. novembrī. Pēc satiksmes ministra Jāņa Pavļuka īsas uzrunas sekoja pieslēgums Operas teātrim, no kura translēja Dž. Pučīni operu Madame Butterfly.

 

1929. gadā rudenī tika uzsākta radioraidītāja pārbūve. Tā jaudu palielināja līdz 12 kW antenā. Dzelzs torņiem novāca šķēršļus, torņu augstumu pagarināja līdz 60 m augstumam. Visus šos darbus paveica Latvijas radiofona speciālisti.

 

Latvijas okupācija 1940. gada 17. jūnijā sākās ar pasta, radiofona un telefona centrāļu ieņemšanu. Okupācijas valdība nomainīja radiofona vadošos darbiniekus pret varai vēlamām amatpersonām. Radiofona darbībā būtiskas izmaiņas notika arī radioraidījumu saturā – dievkalpojumu raidījumu vietā - raidījums strādniekiem, kas sākās ar Internacionāli, politisku pārskatu un noslēdzās ar padomju dziesmu koncertu.