Kārlis Ducmanis
- Дата народження:
- 10.11.1881
- Дата смерті:
- 20.08.1943
- По батькові:
- Jēkabs
- Дівоче прізвище персони:
- Ducmanis
- Категорії:
- , , , , Адвокат, Дипломат, Жертва репресій (геноцид) радянського режиму, Міністр, Перекладач, Політик, Посол, Родом з Латвії, Учасник корпорації студента, Учень, Юрист, публіцист, суддя
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Встановіть кладовищі
Dzimis 1881. gada 10. novembrī Brantu pagastā, Vidzemē, lauksaimnieka ģimenē.
Beidzis reālskolu Jelgavā. Studējis Pēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā un Pēterburgas universitātē tieslietas.
1913. gadā sācis strādāt par zvērināta advokāta palīgu Rīgā. Pasaules kara laikā virsnieks Krievijas armijā, 1916.–1917. gadā latviešu bēgļu komitejas darbinieks Vitebskā.
1918. gadā Rīgas apgabaltiesas loceklis. Pēc tam 15 gadus strādājis Latvijas diplomātiskajā dienestā: bijis Pagaidu valdības pārstāvis Dānijā, ģenerālkonsuls Stokholmā un pagaidu pilnvarotais Zviedrijā, Latvijas pastāvīgais delegāts Tautu Savienībā Ženēvā, Latvijas sūtnis Čehoslovākijā un Dienvidslāvijā. 1934.–1936. gadā starptautiskā plebiscīta tiesnesis Zāras apgabalā.
1936. gadā iecelts par senatoru Senāta Administratīvā departamentā. 1938.–1940. gadā vadījis Senāta spriedumu biroju. Bijis Latvijas Juristu biedrības priekšsēdētājs.
Plaši zināms publicists. Rakstījis „Mājas Viesī” un „Dienas Lapā”, bijis „Zobgaļa kalendāra” līdzstrādnieks „Pēterburgas Avīžu”, „Līduma” redaktors, vadījis ārzemju ziņu nodaļu „Baltijas Ziņās” un „Jaunākās Ziņās”. Sarakstījis vairāk kā 20 grāmatas par tiesību, politikas, filozofijas un literāriem jautājumiem, arī franču, angļu un vācu valodā.
1941. gada 14. jūnijā apcietināts un deportēts. Miris cietumā Kirovā 1943. gada 20. augustā.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 3. šķiru 1928. gadā, Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeni, Dienvidslāvijas Svētās Savas ordeni, Zviedrijas Vāsas ordeni.
Viņa meita - jauna, daudzsološa pianiste Biruta Ozoliņa, gājusi bojā auto negadījumā 1945.gadā emigrācijā.
*********************************************
Dzimis 1881. g. 10. nov. Cēsu apr. Brantu (Rozes) pag. Kainaižos lauksaimnieka ģimenē.
Tēvs Jēkabs, māte Marija, dz. Bērziņa. Latvietis, luterticīgs.
1892. g. sācis mācības Raunas Jāņa skolā, 1894. g. Millera privātajā reālskolā Cēsīs, 1897. g. Jelgavas reālskolā (beidzis 1901. g.). 1898. g. sācis publicēties presē.
1902.–07. g. studējis Pēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā.
1904.–07. g. līdzstrādnieks latviešu laikrakstos Pēterburgā (1904.–05. g. laikraksta “Pēterburgas Avīzes” redaktors, 1906. g. laikrakstu “Pēterpils Vēstnesis”, “Galvas Pilsētas Avīze”, “Pēterburgas Lapa” redaktors, 1906.–07. g. laikraksta “Zibens” redaktors un izdevējs).
Pēterburgas Latviešu labdarības biedrības sekretārs.
No 1913. g. advokāts Rīgā. laikraksta “Līdums” atbildīgais redaktors (1913.– 14. g.), laikraksta “Jaunais Ceļš” redakcijas loceklis (1913. g.).
Rīgas Latviešu biedrības juriskonsults.
1914. g. jūl. kā rezerves praporščiks mobilizēts armijā, 259. Olgopoles kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās Galīcijas frontē, no 1916. g. janv. veselības dēļ dienējis aizmugurē – Ziemeļu frontes 1. Likvidācijas komisijā Vitebskā.
1916.–17. g. bijis arī latviešu bēgļu komitejas darbinieks Vitebskā,
1917. g. rudenī kā Latviešu radikāldemokrātu partijas pārstāvis ievēlēts Vitebskas pilsētas domē; 1917. g. nov. Petrogradā partijas kongresā ievēlēts par Centrālās komitejas locekli.
1918. g. vasarā atgriezies Latvijā, Rīgā. Laikrakstu “Baltijas Ziņas” (1918. g.) un “Jaunākās Ziņas” (1918.–19. g.) redakcijas loceklis.
No 1918. g. dec. Rīgas apgabaltiesas loceklis.
1919. g. janv. iecelts par Latvijas Pagaidu valdības pārstāvi Dānijā bēgļu lietās.
1919. g. martā–1920. g. febr. sūtniecības Kopenhāgenā sekretārs un Latvijas Pagaidu valdības Informācijas biroja Kopenhāgenā vadītājs. 1920. g. janv.–febr. pārstāvniecības pilnvarotā lietveža v. p. i. Kopenhāgenā, turpmāk ģenerālkonsuls Kopenhāgenā (sakarā ar pārstāvniecības likvidāciju). 1923. g. martā–1925. g. sept. ģenerālkonsuls Stokholmā (1923. g. maijā–1925. g. sept. arī pagaidu pilnvarotais lietvedis sūtniecībā Stokholmā), turpmāk pastāvīgais delegāts Tautu Savienībā Ženēvā.
No 1927. g. Starptautiskās diplomātiskās akadēmijas (Parīzē) loceklis.
No 1928. g. febr. arī ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Dienvidslāvijā ar sēdekli Ženēvā.
1930. g. aug.–1933. g. aug. ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Čehoslovākijā (paliekot arī sūtnis un pilnvarotais ministrs Dienvidslāvijā ar sēdekli Prāgā), vienlaikus 1930. g. aug. atbrīvots no pastāvīgā delegāta pienākumiem Tautu Savienībā.
1933. g. aug. ieskaitīts ārlietu ministra V. Salnā rīcībā. 1934. g. febr.–sept. brīva līguma vecākais juriskonsults (Juridiskās nodaļas vadītājs) Ārlietu ministrijā.
No 1934. g. starptautiskais plebiscīta tiesnesis Zāras apg. (atbrīvots 1936. g. jūn., ieskaitīts ārlietu ministra rīcībā). 1936. g. 19. aug. (sākot ar 1. sept.) iecelts par Latvijas Senāta senatoru Administratīvajā departamentā (no 1938. g. Latvijas Senāta spriedumu biroja vadītājs).
Pēc kara ministra J. Baloža ierosmes 1939.–40. g. ziemā neoficiāli sagatavojis valsts Satversmes projektu.
Latvijas Profesiju kameras Juridiskās sekcijas, Latvijas Juristu biedrības un Latviešu–dāņu tuvināšanās biedrības priekšsēdētājs. Rīgas Latviešu biedrības, Tautu Savienības veicināšanas biedrības, Latviešu–zviedru biedrības biedrs.
Padomju okupācijas laikā 1940. g. 26. sept. (no 4. okt.) atbrīvots no Latvijas Senāta senatora amata.
Bijis Latvijas PSR Darba tautas komisariāta Profesionālās izglītības nodaļas tehniskās literatūras tulkotājs, dzīvojis Ogrē.
1941. g. 14. jūn. apcietināts. Izvests uz Vjatkas soda nometnēm. 1942. g. apr. pārvietots uz cietumu Kirovā. 1942. g. dec. piespriesti pieci gadi ieslodzījuma.
Miris 1943. g. 20. aug. Kirovā, cietumā Nr. 1.
Apbalvojumi: Latvijas TZo III šķ.; Čehoslovākijas BLo I šķ.; Dienvidslāvijas Sv. So I šķ.; Zviedrijas Vo III šķ.
Precējies 1913. g. ar Almu Mariju Vītolu (1888. g. 1. nov. Rīgā–1946. g.), meita Biruta Ozoliņa (1917. g. 10. okt. Vitebskā, tag. Baltkrievijā–1945. g. 7. okt. no ievainojumiem autokatastrofā netālu no Ingolštates Vācijā; studējusi tieslietas LU).
Studentu korporācijas “Fraternitas Metropolitana” filistrs.
A. LNA LVVA, 2570. f., 14. apr., 348.–350. l.; 7252. f., 2. apr., 57. l.;LVA, 1986. f., 2. apr., P-7114. l.; LDG (sk. Ducmans Kārlis); LKV 3. sēj.; EVP; LRB; LĀDD; LPMV.
D. Likumība un tās nodrošināšana. Rīga, 1910; Iz Baltijas provinču tiesībām. Rīga, 1913; Goda aizskaršana presē. Rīga, 1913; Iz valsts zinību vēstures. Rīga, 1913; [kā D. K.] Politiska un vispārēja svešvārdu vārdnīca. [Rīga], 1921; Letland. København, 1922; Kritisks pārskats par pretalkohola likumdošanu Latvijā. Rīga, 1925; Latvijas Konsulārā reglamenta projekts. Rīga, 1924; Jaunais likums par žūpības apkarošanu. Kritisks pārskats par pretalkohola likumdošanu Latvijā. Rīga, 1925; Lettland förr och nu. Stockholm, 1926; Georgs Brandess un jaunā strāva mākslas kritikā un filozofijā 19. gadsimtenī. Rīga, 1928; Latvijas ārējā sociālpolitika un strādnieku arodgrupu strīdus Starptautiskā darba konferencē. Rīga, 1930; Latvijas ārējā sociālpolitika. Rīga, 1930; Prof. Petražicka tiesību un valsts teorija. Rīga, 1931; Nelikumīgs karš un valstu suverenitāte. Rīga, 1931.
No ārlietu ministra Z. Meierovica raksta K. Ducmanim 1925. g. 15. maijā: “No sacītā [ārlietu ministrs paziņo par bijušo lielgruntnieku – baltvāciešu – iesniegumu Tautu Savienībā Latvijas agrārreformas lietā] ir skaidrs, ka pārstāvība Ženēvā ar to iegūst ārkārtīgi svarīgu nozīmi, un tās uzdevumus var veikt vienīgi pirmklasīgs jurists un diplomāts, aiz kāda iemesla arī esmu apstājies pie Jūsu kandidatūras.” (LNA LVVA, 2570. f., 14. apr., 348. l., 138. lp.) No K. Ducmaņa raksta Ārlietu ministrijai par viņa izvirzīšanu starptautiskā plebiscīta tiesneša amatam 1934. g. 9. sept.: “Tādā kārtā tehnika šāda veida starptautisku amatu kandidatūrās uzrāda šādu gaitu: 1) nepieciešams priekšnoteikums ir – īpaši kad kandidāts nav no kādas lielvalsts, – lai kandidātu pazītu starptautiskā saimē pietiekoši svarīgas personas un lai būtu to spontāns atbalsts dažādās instancēs un lietas posmos. Vislabāk, ja kandidatūru uzstāda caur kādu no tādām personām, bet ne caur savu valdību vai tās sūtni etc. (kā to arī tiku darījis manā gadījumā), jo pēdējā gadījumā, kā savējo ieteikšanā no savējiem, nav necik efekta; 2) pēc tam un bez tam tad, protams, vēlams ir atbalsts no savām mājām, caur savas zemes pārstāvjiem vai citām oficiālām savas zemes personām ārzemēs un pašā centrā, sakaru kārtībā ar ārzemju pārstāvjiem uz vietas.” (LNA LVVA, 2570. f., 14. apr., 350., 267. l.)
Kārlis Ducmanis
1919.gadā bijis Pagaidu valdības pārstāvis Dānijā bēgļu lietās, sūtniecības Dānijā sekretārs, no 1919.gada novembra sūtniecības Dānijā pagaidu vadītājs, no 1920.gada februāra ģenerālkonsuls Stikholmā, 1923.–1925.gadā sūtniecības Zviedrijā pagaidu pilnvarotais lietvedis, no 1925.gada septembra pastāvīgais delegāts Tautu savienībā Ženēvā, 1928.–1933.gadā sūtnis Dienvidslāvijā, 1930.–1933.gadā sūtnis Čehoslovākijā, 1934.gadā vecākais juriskonsults Ārlietu ministrijā, 1934.–1936.gadā starptautiskā plebiscīta tiesnesis Zāras apgabalā.
Latvijas Senāta Administratīvā departamenta senators 1936.–1940.gadā un Spriedumu biroja vadītājs 1938.–1940.gadā.
Miris 1943.gada 20.augustā cietumā Kirovā.
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Jēkabs Ducmanis | Батько | ||
2 | Marija Ducmanis | Мама | ||
3 | Biruta Ozoliņa | Дочка | ||
4 | Alma Marija Ducmanis | Дружина | ||
5 | Kārlis Bērziņš | Дядя | ||
6 | Alfrēds Ozoliņš | Зять | ||
7 | Kārlis Bērziņš | Двоюродный брат/сестра | ||
8 | Jēkabs Grots | Коллега | ||
9 | Jānis Eduards Lapiņš | Единомышленник |
28.12.2013 | Tiek likvidēts Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts
Senāta pienākums bija uzraudzīt un vadīt likumu piemērošanu, kā arī vienādu un pareizu likumu iztulkošanu. Kopš izveidošanas, Senāta sēžu zāles sienā iegravēti vārdi "Viens likums - viena taisnība visiem", kas tiek uzskatīti par Latvijas tiesu un tiesību sistēmas pamatprincipu, kura izvešanu dzīvē uzrauga Senāts.