Jānis Roberts Garselis

Dzimis Valkas apriņķa Kārķu pagasta "Stīmperos" lauksaimnieku ģimenē. Beidzis Rīgas Pētera reālskolu, pēc tam studējis Pēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā. 1917. gadā Krievijas Jūras ministrija piešķīra Garselim inženiera-mehāniķa grādu. Pēc tam Tallinā strādājis kuģu būvētavā, bet Latvijā - Dzelzceļa virsvaldē.

Roberts Garselis - Rīgas pilsētas galva, mira š. g. 4. aprīlī.

Viņš galvas amatu uzņēmās 1935. g. 1. septembrī. Līdz tam viņš ilgāku laiku bija dzelzceļu virsvaldes ekspluatācijas direktors. Pārnākot no dzelzceļa virsvaldes lielas pašvaldības vadītāja amatā, nelaiķim vispirms vajadzēja tuvāk iepazīties ar Rīgas pils. valdes lielo saimniecību un ne tikai ar tās pašreizējo stāvokli, bet ieskatīties arī tās agrāko gadu norisē. Tā kā kārtējie darbi vien jau paņēma visu normālo darba laiku, tad lai iepazītos ar Rīgas saimniecības principiāliem jautājumiem jaunajam galvām vajadzēja ņemt palīgā pat vēlās vakara stundas.

Līdz ar visiem citiem pilsētas valdes darbiniekiem, R. G. jau 9-os bija savā darba kabinetā, kurā viņu varēja sastapt arī tad, kad 15-os citi darbinieki jau bija aizvēruši aiz sevis pilsētas valdes iestāžu durvis. Šis pārāk intensīvais darbs redzami nogurdināja nelaiķa vājo organismu, — to varēja nomanīt jau novembra beigās. Nāca pilsētas valdes budžeta apspriedes, kas katru gadu no visiem valdes locekļiem, prasa sevišķu enerģiju, un jaunais galva atkal še nodevās saviem pienākumiem ar vislielāko enerģiju, cenzdamies iepazīties pat ar visiem sīkumiem. Tā gada beigās jau varēja vērot, ka galva paguris, sāk runāt par savu vājo veselību u. t. t. Ārsti viņu brīdināja, ieteica sevi taupīt, pat ārstēties.

Nelaiķis tad arī sāka apsvērt savas spēka rezerves un, cik zināms, pats sajuta, ka pārāk sevi pārpūlējis, ka nav vairs organisms kārtībā. Sākās apspriedes ar ārstiem, bet tās deva maz iepriecinājuma. Tad operācija, kas tomēr nevarēja vairs stāvokli glābt. Pakāpeniski slimība progresēja, un arī pašam slimniekam, rādās, bija savs liktenis nojaušams.

Bet cilvēks taču nezaudē arī pēdējo cerību dzīvot un strādāt. Tā arī G. joprojām interesējās par pilsētas valdes darbiem, pieņēma savā dzīvoklī pilsētas valdes locekļus, apspriedās ar tiem, joprojām deva norādījumus, rakstīja rezolūcijas u. t. t.

Galu galā tomēr pietrūka spēka un bija jāpadodas ārstu prasībai likties atkal slimības gultā, līdz Pūpolsvētdienas rītā R. Garselis noslēdza šīs pasaules dzīves gaitas.

Mūsu valsts galvaspilsēta zaudēja jauno, enerģisko pašvaldības galvu. 7. aprīlī viņu izvadījām no Rīgas, bet 8. aprīlī guldījām Ēvelē — dzimtenes kapos. Tanī īsajā, tikai dažu mēnešu ilgajā darba posmā, kurā mēs novērojām R. Garseļa darbību, bija skaidri saredzamas viņa ievērojamās spējas ātri orientēties darba apstākļos, pareizi novērtēt vajadzīgo, pareizo darba virzienu, to veikli saskaņot ar reāliem faktoriem un tad vajadzīgo izvest dzīvē.

Arī taisnības sajūta nelaiķim bija pilnīgi nobriedusi, un viņš, cik vien iespējams, sargājās sadurties, ar jau dzelzceļu virsvaldē izstrādātiem principiem nenodarīt netaisnību nevienam pilsētas valdes darbiniekam, bet katram, kas to pelnījis, dot iespēju kāpt uz augšu, iegūt darbā labāku stāvokli. Saprotams, ka aizgājējs šinī īsajā darba laikā ne nu varēja cik necik pilnīgi parādīt savas darba spējas, nedz arī darbā saaugt ar lielo pilsētas valdes darbinieku skaitu, tomēr atmiņā mums visiem nelaiķis pilsētas galva paliks kā enerģisks un taisnīgs galvaspilsētas saimnieks.

Avots: Izglītības ministrijas mēnešraksts, 1936