Ādolfs Gaudiņš

 * 1904. IX 12. + 1957.

                1939. I 29. ordinēts,

                1942/1944. Blīdenes un Stūru ev. lut. draudzes mācītājs.   

                Avots:       „Dzimtenes draudzes un baznīcas”, ASV, 1987.; 

                                 „Baznīcas kalendārs“, R., 1942.

                 1948.g.18.novembrī Toronto, Kanādā noturējis dievkalpojumu. Decembrī dibināja latviešu draudzi, dievkalpojums ar arhibīskapu Lūsi.

---

Nāves pļauja šinī gada skārusi daudzus latviešu mācītāju trimdā. Kā astotais š. g. 16. novembrī mūžībā aizgājis Montreālas Trīsvienības latv. ev.-lut. draudzes mācītājs Ādolfs Gaudiņš. Viņš dzimis 1904. gada 12. septembrī Usmas pagastā, Ugāles draudzē, mācījies Ventspils ģimnāzijā un L. U. teoloģijas fakultātē. Par mācītāju ordinēts 1939.gadā. Darbojies par adjunktu Kuldīgas draudzē un bijis pastāvīgs mācītājs Blīdenes - Stūru draudzē, no kurienes arī 1944.gadā emigrējis uz Vāciju. Sākumā pulvinājis latviešus bēgļu dievkalpojumos Šlēzvigā, vēlāk darbojies Darmštates un Babenhausenas latviešu nometnēs. 1948.gadā izceļojis uz Kanādu, un šeit ieradies kā pirmais Latvijas ev.-lut. baznīcas mācītājs. Ar Kanāda ev.-lut. Sinodes atbalstu apceļo vairākas iebraukušo latviešu dzīves vietas, organizē un notur dievkalpojumus, tā liekot pirmos pamatus daudzām latviešu draudžu kopām Kanādā.  Par Gaudiņa Kanādas laika īsto darba lauku jāuzskata viņa Montreālas Trīsvienības latviešu draudze. Ar šo draudzi viņš savā ziņā bija saistījis savu likteni dzīvot un pastāvēt vai arī iet bojā. Viņa darbību Montreālas draudzē no 1949. gada varētu raksturot ar teicienu: „ Per aspera ad astra" — caur grūtumiem pie zvaigznēm! Māc. Gaudiņa vairs nav, bet viņa Montreālas draudze ir un būs! Tanī viņš ielicis savu darbu, savu prieku un ciešanas, savu straujumu un asumu, bet arī savu dievvārdu kalpa pienākumu. Māc. Gaudiņa bēru dienā kāds viņa draudzes padomes loceklis teica: „Mūsu draudze ir stiprākā latviešu vienība Montreālā. Cīņā un ciešanās mēs esam saauguši par sirsnīgu un draudzīgu vienību." 

Bēriniekiem izklīstot, pie šķirsta vēl stāvēja aizgājušā mācītāja sirmā māmuļa, sieva, dēls un neita. (Latvija Amerikā, 27.11.1957)