Aleksis Gulēns

1875. IV 06. Zelgauskas pag.; M. Margrieta, S. Jūlija dz. Grauze. +1940. I 28. Rīgā

                Beidzis Zelgauskas pagasta skolu,

                Beidzis Rīgas garīgo semināru,

                1899/1903. Beidzis Pēterpils vēstures un filoloģijas institūtu,

                1903/1920. Arzamasa pilsētas reālskolas skolotājs, Bugas skolas 

                                reālskolas direktors,

                1920/1929.  Valsts pieaugošo vidusskolas, Valsts tehnikuma, 

                                Jaunatnes sieviešu vidusskolas skolotājs,

                1929/1940. Rīgas valsts I vidusskolas inspektors un direktors.

                1930. XI 13. apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa IV šķīru # 1054.,

                Korporācijas „Fraternitas Metropolitana” filistrs,

                Latvijas skolotāju biedrības biedrs,

                Latvijas vidusskolas skolotāju kooperatīva biedrs.

A. Gulēna lielajai darba mīlestībai un augstākā mērā izkoptai pienākuma apziņai ir raksturīgi viņa pēdējie brīži skolā. Pēc ilgākas slimošanas viņš, nebūdams vēl pilnīgi vesels, ar milzīgu garīgo un miesīgo spēku piepūli ir ieradies skolā. Skolas dienas darbi ir beigušies, un visi skolotāji un skolēni jau ir atstājuši skolu, bet direktors vēl ir skolā. Viņam, acīmredzot, vēl bija kārtojami kaut kādi darbi, bet šinī brīdī viņš jūt, ka spēki viņam sāk zust. Viņš kļūst tik nevarīgs, ka tikai ar apkalpotāja palīdzību var uzvilkt virsdrēbes, iesēsties ormanī, lai no skolas nokļūtu mājā. Tā viņš atstāja savu darbu un pienākumu pildīšanu, lai pie tā vairs
nekad neatgriestos.

Cildens un atdarināšanas cienīgs bija neļaiķis arī savā ģimenes dzīvē. Viņš bija tik rūpīgs un gādīgs par saviem bērniem, ka ir devis visiem saviem bērniem, 4 dēliem un 1 meitai, akadēmisko izglītību. 3 dēli un meita jau strādā pastāvīgās vietās, bet ceturtā dēla akadēmiskā izglītība ir tuvu noslēgumam. Viegli saprotams, ka viss tas panākts ar lielu pašaizliedzību un uzupurēšanos no vecāku puses. Šo nelaiķa pašuzupurēšanos un izpalīdzību baudīja arī nelaiķa tuvinieki. Vēl pats students būdams un pelnīdamies ar privātām stundām, nelaiķis palīdzēja savam jaunākajam brālim Pēterim tikt par tautskolotāju. Tāpat pēc augstskolas pabeigšanas viņš bieži materiāli atbalstīja savu māsu un tuvākos sievas radus.

                Avots:       „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                                „Universitas” # 4/1940.