Jānis Keggi

* 1906. X 31. Rīgā. + 1979. VIII 10. Middlebury, ASV

                Beidzis Cēsu valsts ģimnāziju,

                1933. beidzis Latvijas Universitāti, ķirurģijā,

                1934/1937. Latvijas Universitātes Propudentiski ķirurģiskās klīnikas asistents,

                1934/1937. Rīgas skolotāju institūta ārsts,

                1937/1944. Alūksnes un apkārtnes pašvaldību slimnīcas direktors,

                1939/1940. Aizsargu organizācijā,

                1939. XI 29. Valkas VII aizsargu pulka Rotas (IX) ārsts.

                Avots:       LVVA P-1023-2-123-134.;

                               “Latvijas medicīniskā personāla saraksts”, R., 1938.

---

Pārdzīvotais baigais gads liek Keggi ģimenei Alūksni atstāt 1944. g. vēlā pavasarī. Pats viņš atstāj pilsētu pēdējā brīdī, ar velosipēdu braucot uz Jaundubultiem pie sievas vecākiem un ģimenes. Kopā viņi atstāj dzimteni un meklē patvērumu Vācijā. Lēnām virzoties uz rietumiem, viņi nonāk Emendingenā franču okupācijas zonā. Šeit Jānis strādā ārzemju strādnieku nometnē un arī pilsētas slimnīcā kā ārsts. Franču okupācijas vara novērtē viņa spējas un iesaista franču kara slimnīcā. No šejienes viņš 1949. dodas uz ASV, kur dabū ārsta vietu Manhatanas Luterāņu slimnīcā un sāk domāt par ārsta tiesību iegūšanu Ņujorkā. Tas nav viegli. Jādomā arī par bērniem, kuriem jāatsāk skolas gaitas svešā zemē un svešā mēlē.
Nolicis vajadzīgos pārbaudījumus, viņš iegūst ārsta tiesības Ņujorkā un strādā par pilntiesīgu ārstu Luterāņu slimnīcā un trīs citās slimnīcās. No Brūklinas viņš pārceļas uz Manhatanu, kur ierīko savu ārsta kabinetu. Prakse aug gan latviešu, gan amerikāņu vidū, un viņa nams ir vienmēr atvērts draugiem, kas no citurienes ierodas Ņujorkas pilsētā.
Bet arī ārsti nav pasargāti no slimībām. Slimnīcā konstatē resnās zarnas vēzi, un 1976. g. novembrī viņam veic operāciju. Savu dzīves prieku viņš nezaudē un ar humoru stāsta par operāciju un to, ka sieva viņu tagad barojot tikai ar putriņām.
29. jūnijā viņu ķēra smadzeņu trieka, un viņu ievieto Voterberijas slimnīcā, kur strādā arī viņa dēls Kristaps. Triekas sekas bija visai smagas, lai gan viņš visu laiku nezaudēja samaņu. Pēc sešām nedēļām Dievs viņu uzņēma savos Aizsaules dārzos. (Latviešu ārstu apkārtraksts, 01.10.1979)