Jānis Lediņš

Ārsts - rentgenologs.

               1928. beidzis Latvijas Universitāti, rentgenoloģijā,
                Lettonia filistrs.
                1938. Brīvības 18.

Sieva - Valija. Bērni - Lilita Lediņa un Valdis Lediņš (RPI Inženierceltniecības fakultātes dekāns), medmāsa Pārsla Āboliņa.

                Avots:       “Latvijas medicīniskā personāla saraksts”, R., 1938.

***

1940.gadā deportēts - 10 gadi #konclāģerī, tad 5 gadi deportācijā Igarkā. Ārsts - rentgenologs.

1928. beidzis Latvijas Universitāti, rentgenoloģijā, Lettonia filistrs. 1938. Brīvības 18. Bērni - Lilita Lediņa un Valdis Lediņš (RPI Inženierceltniecības fakultātes dekāns), medmāsa Pārsla Āboliņa. Avots:      

“Latvijas medicīniskā personāla saraksts”, R., 1938. https://timenote.info/lv/Janis-Ledins-1900 ------------ Лединьш Ян Давыдович. Род. в 1900. Латыш.Медик.  Депортирован в 1940 в Усольлаг, осужден на 10 лет ИТЛ, ссыльный в Игарке.

Bērni  Pārsla, Raita, Lāsma, Valdis.

Leopolda Baranovska, brīnumaini Agapitovas nāves krastu pārdzīvojušā, Igarkā skolā gājušā, stāstījums par varbūt “visveiksmīgāko” likteni konclāgeros. Tas ir vēl īsā Krievijas Atmodas mēģinājuma maigajā stilā, tomēr šo to nojaust var. Parasti tiem, kurus deportēja uz Igarku, nebija priekšstatu par šo pilsētu, un īpašu vēlēšanos tur nokļūt viņi nepauda. Izņēmums bija Jānis Dāvida d., Lediņš.

Jau būdams Usoļlaga ieslodzītais, viņš divus gadus pirms termiņa beigām sāka prasīties deportācijā uz Igarku Krasnojarskas novadā. Lieta tāda, ka tieši tur deportācijā bija viņa sieva Valija Ernesta m. Un šajā gadījumā varas vīri pieļāva izņēmumu un ieslodzītā lūgumu apmierināja.

Kad terminš beidzās, viņu etapēja uz Krasnojarskas pārsūtīšanas punktu un no tā uz Igarku. 1950.g. jūnijā viņš ieradās pilsētas veselības daļā un piedāvāja ārsta-rentgenologa pakalpojumus. Tika veikts pieprasījums uz Latvijas valsts universitāti, no kuras drīz pienāca apstiprinājums, ka J.D.Lediņš ir to beidzis 1928.g. un ieguvis ārsta-rentgenologa specialitāti.

Dzimis 1900.g. zemnieku ģimenē. Vecāki uzņēmās - Jānim noteikti jākļūst par ārstu. Uzdevums bija grūts. 1.Pasaules karš, revolūcija, pilsoņu karš, sarežģītā Latvijas atdalīšanās no Krievijas impērijas. Īstenībā līdz 1921.g. Latvija atradās karadarbības katlā. Līdzekļu Jāņa izglītošanai nepietika.

Tāpēc viņam nācās mācību laikā universitātē strādāt. Iekārtojās par lietvedi dažādās organizācijās, pēdējos 10 gados Latvijas ārstu savienībā. Pēc mācību beigām bija stipendiāts LU medicīnas institūta rentgenoloģijas nodaļā, tad asistents un lektors.

Vienlaikus vadīja Nelaimes gadījumu pārvaldes rentgena kabinetu, ko bija organizējusi arodbiedrība. Turklāt gatavojās doktora disertācijas aizstāvēšanai, publicējas dažādos žurnālos. Izveidojās ģimene ar četriem bērniem - Pārslu, Raitu, Lāsmu un Valdi.

Padomju varas iebrukšana Latvijā 1940.gadā Jāni neskāra. Ar politiku viņš nenodarbojās, partijās nebija. Bija pārņemts ar darbu un zinātni. Tomēr kompetentie (padomju) orgāni vienlaikus ar tiešu padomju varas ienaidnieku izolāciju turēja par svarīgu dot nepārvaramu triecienu latviešu inteliģencei.

Tā Lediņu ģimene 1941.gada 14.jūnijā nokļuva starp gandrīz 50 000 deportētajiem no Latvijas republikas. Visus vīriešus, kurus veda preču vagonos, nosūtīja taisni uz Usoļlagu un Soļikamskas lāģeriem. Spriedumu viņam tāpat kā pārējiem pasludināja pēc pusgada. Visus viņus apsūdzēja par 58.pantu, un visi dabūja 10 gadus konclāģerī. Vienīgais, par ko viņi varēja pateikties šajā situācijā, bija tas, ka izpalika iepriekšējās izmeklēšanas posms. Viņi tika cauri bez dauzīšanās pa pārsūtīšanas un citiem cietumiem, ņirgām pratināšanās.

Iespēju izdzīvot lāģerī īstenībā deva ārsta specialitāte. Viņš vadīja lāģera ambulanci un netika izmantots smagajos darbos. Vēlāk viņu pārcēla uz Usoļlaga rentgena kabinetu. Igarkā mēs abi daudz laika pavadījām kopā. Sarunas parasti bija par lāģeri, par pazīstamiem, kuri tur atmocījuši termiņus. Diemžēl Jānis neko nezināja par mana tēva likteni, nebija pazinis viņu Latvijā, turklāt nodaļu lāģerī bija daudz, viņš vienkārši nebija ar viņu saticies.

Bet ešelonu ceļu no Latvijas uz Soļikamsku es no Lediņa izzināju labi. Uzzināju arī daudz par to likteņiem, kuri neizturēja izvārdzinošo darbu lāģerī un gāja tur bojā. Par Jāņa ierašanos mēs uzzinājām iepriekš, mūs apziņoja viņa sieva, bērnudārza muzikālā darbiniece. Tikšanās bija priecīga, tomēr visā runātajā, atminētajā bija klāt bēdu nospiedums. Jāņa darbs sākās veselības daļā.

Jaunpienākušā ārsta inteliģence, taktiskums, savaldīgums uzreiz piesaistīja medicīnas personāla uzmanību. Un arī pacientu. Nebija nejaušība, ka kādā Lediņam izsniegtā raksturojumā bija teikts, ka viņš ir labākais ārsts pilsētā. Tā tiešām bija.

1956.gada 10.aprīlis bija ilgi gaidītā diena, kad Iekšlietu ministrijas Krasnojarskas novada pārvalde paziņoja, ka LPSR Augstākā tiesa atcēlusi Sevišķās apspriedes (Troikas) lēmumu un atzinusi lietu par izbeigtu. Aiz muguras palika 16 konclāģeru un deportācijas gadi.

Visi, kas pazina Jāni Lediņu, saprata, cik daudz ir zaudējusi Latvija, Padomju Ыavienība tādēļ, ka pazīstams zinātnieks-mediķis tika bez vainas notiesāts un nevarēja pilnībā ieguldīt savas zināšanas, nest tautai labumu.

1962.gadā Jānis Lediņš ar sievu no Igarkas aizbrauca. Pilsētnieki ilgi uzturēja ar viņiem sakarus. Rīgā Jānis Lediņš iekārtojās klīnikā, kur nostrādāja ilgu laiku. Kad biju tur atvaļinājumā, tikāmies bieži. Bet Igarkā par Jāņa Dāvidoviča uzticību savai mīļotajai lietai, pacientiem atcerējās vēl biežāk. Viņa 12 gadi Igarkā šo dakteri ir uz visiem laikiem ierakstījuši labāko mediķu sarakstā.

1993.g. 29.jūnijā Igarkā.

https://memorial.krsk.ru/memuar/M/Mishechkina_MV.pdfsara Мария Мишечкина. Неутомимый летописец.
О наследии Л. А. Барановского

03.07.2023, Leopolds Baranovskis (ielika I.Līdaka)