Artūrs Kamarūts

Dzimis "Strēbelēs" 1921. gadā, brālis Jānis Kamarūts. Otrā pasaules kara laikā iesaukts leģionā, dezertējis, slēpies Sinoles mežos, 1944. gadā Līnājos notverts, nosūtīts uz Salaspils nometni, pēcāk atkal slapstījies mežos izvairoties no iesaukšanas Sarkanajā armijā. 

1945. gadā iekļāvies Jāņa Baķa mežabrāļu grupā.

1945. gada agrā ziemā Artūrs Kamarūts gribējis legalizēties, izcēlies strīds ar Jāni Baķi, strīda karstumā Baķis ar pistoli kājā virs ceļa sašāva Artūru. Ievainojums biji smags, ceļa kauls sadragāts virs ceļa locītavas. Ārstēts mežā bunkura apstākļos.

1945, gada 5 decembrī pēc nodevēja Pētera  Strada uzrādījuma bunkuru aplenca čekas karaspēks. Mežabrāļi uzbrukumu pamanīja laikus un to atsita, ievanoto Artūru Augusts Ozols iznesa no bunkura un noslēpa brikšņos. Mežabrāļi bez zaudējumiem devās prom. Čeka Artūru neatrada, bet ievainojuma un asins zuduma novārdzināts viņš neizturēja aukstumu un nosala.

Artūra māte uzzinājusi, kur mežā ir dēla līķis, ar kaimiņu palīdzību to slepus apbedīja mežmalā Gaujas krastā netālu savām mājām Strēbelēm.

Avots: Z. Turčinskis, Ziemeļvidzemes mežabrāļi.